Izvēlne Aizvērt

Mēs

Mēs neesam zvaigznes krītošas,
Kas augstu debessmalā
Tik īsu brīdi uzliesmo
Un steigšus, steigšus dziest.

Mēs mūžīgi kā akmeņi,
Kas māju ceļa galā
Krāj sauli sānos pelēkos
Un ilgi, ilgi glabā.

Mūsu spēks

Par laimes brīžiem
krustam pateicamies,
tam vētru naktīs
droši uzticamies.

Krusts mūsu spēks,
kad sākas darba diena,
un saite svētītā,
kas vieno mūs ar Dievu.

 

 

Ugunī

Mūs Dieva uguns šķīsta tā
kā vecus celmus,
pa kārtai vien prom ņemot
to, kas lieks;
dilst raupjā miza,
gadiem ilgi krāta,
un daža vieta,
dziļi cirsta sen.

Un kad šī uguns
beidzot sirdi aizsniedz,
tā gaiši uzliesmo,
pirms arī pelnos birst,
tik dzirksteles kā
karstas zelta bites
skrien debesīs un tur
starp zvaigznēm mirdz.

* * *
 

Mūsu upes ir tās,
kas mūžīgi plūst,
mūsu saule – tā
mūžīgi debesīs būs,
mūsu pamats ir klints,
kura nevar grūt,
kamēr mūžīgās Rokās
gribam palikt un būt.

* * *

Kas ieaudzis ir klintī cietā, 
lai pāri vētras nāk un iet, 
viņš saknēm dziļi veldzi meklēs 
un pretī saulei zarus sniegs.

/Astrīda Ziemele/

Dzeja no autores krājuma “Ielejās sauli prast gaidīt”, 2003.