Gundega Rezevska laipni atsaucās atbildēt uz Egineto.lv jautājumiem 2022. gada 24. septembrī, neilgi pēc Dzejas dienām 2022, kuru laikā tika atvērts viņas pirmais dzejas krājums “Robežupes plūst un mainās”.
[..] Gundega, nezinot stāstu par tavu dzeju, jau bija radies iespaids, ka tā nav iesācējas dzeja. Pārsteidz, ka šis tev ir pirmais krājums.
Jā, rakstīju skolas laikā. Pēc tam arī Liepājas Universitātes avīzē bija publikācijas. Tad kādu brīdi es nerakstīju – piedzima dēls, bija ģimenes rūpes. Rakstīt atsāku pēc kādiem pieciem gadiem, 2006. gadā. Atsāku, jo man bija tā sajūta: ir jāraksta! Tāda nemiera dzirksts. [Smaida.]
Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā bija tikšanās ar Olafu Gūtmani, un viņš ļoti iedvesmojoši toreiz stāstīja gan par sevi, gan par dzīvi, sajūtām, un tad es uzrakstīju dzejoli:
Cilvēku sejas
kā grāmatu lapas
pāršķiram lēni,
bez ikdienas steigas…
Tikšanās rezultātā radies. Kopš tā brīža rakstīt neesmu pārtraukusi.
Kādas ir sajūtas pēc pirmā dzejas krājuma izdošanas? Kas deva impulsu, ierosmi? Pati nonāci pie tā, ka gribi krājumu, vai kāds tevi mudināja?
Bija publikācijas vietējos laikrakstos. Pievērsos arī prozas rakstīšanai. Uzrakstu pa kādam stāstam arī šobrīd. Piedalījos “Kurzemes prozas lasījumos” un autoru kopkrājumos – Liepājas Universitātes studentu kopkrājumā “Tauriņu desants” u.c., pirms vairākiem gadiem – Kurzemes Dzejas dienām Saldū veltītā kopkrājumā, arī žurnālā “Helikons”. Ļoti veiksmīga bijusi sadarbība ar Ēriku Birzkopu. Viņa mudināja, ka autoriem vajag darboties, vajag būt kopā.
Bija Liepājas rajona radošā apvienība, Karostas dzejnieku namiņš, tikšanās ar Rīgas dzejniekiem – Aivaru Eipuru u.c.
Bija jau kopkrājumi. Tad kolēģe darbā teica: “Kad būs grāmata?” Es saku: “Ir jau.” Cita kolēģe ieteicās: “Bet vajag pašai savu.” Atbildēju, ka ir tāda doma – izkristalizējās pēdējās desmitgades laikā. Jo pati sev teicu: “Drīz.” Bet tas drīz iestiepās gadu garumā, vēl un vēl… [Smaida.] Tad pagājušajā gadā Piejūras pilsētu Literārās akadēmijas vadītāja Linda Zulmane sacīja: “Pamēģinām!” Tas bija Lindas pamudinājums – kā būtu. Viņa teica, ka Liepājas pašvaldības Kultūras pārvalde vienmēr ir atbalstījusi. No mūsu puses – arī Dienvidkurzemes pašvaldība vienmēr atbalstījusi radošos procesus. Gan autorus, gan māksliniekus. Linda devās uz Kultūras pārvaldi, es tikos ar Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāju Aivaru Priedolu.
Tas ir “Covid otrā viļņa” projekts – tā to var nosaukt. No pagājušā [2021] gada rudens līdz šī gada augustam mēs tikāmies, izveidojām komandu, domājām, visu likām kopā. Jo man arī darba dzīvē vienmēr patīk strādāt komandā. Ir lietas, ko daru viena, bet man patīk, lai apkārt ir cilvēki. Tā notika arī šoreiz. Tādēļ krājumā ļoti daudz personu pieminēts. Visi aktīvi iesaistījās.
Varis Siliņš arī?
Varis Siliņš ļoti vērtīgus ieteikumus deva, kā vizuāli veidot grāmatu, kā paskatīties perspektīvā uz kopskatu, kāds būtu vislabākais formāts. Tādus tehniskas dabas jautājumus, bet tas ļoti palīdzēja. Viņš izveidoja maketa datorgrafikas salikumu. No Lindas puses – redzējums, kā varētu saturisko ietvaru veidot. Mums bija trīs tikšanās, kurās apspriedām – kā labāk. Tapa trīs manuskriptu veidi. Notika ļoti rūpīga darbu atlase. [..]
Vai ir gandarījums par Dzejas dienām?
Jā. Kurzemes Dzejas dienas (KDzD) izjūtu ļoti personīgi, jo daudzus gadus bijusi iespēja apceļot Kurzemi rudenī. Un, kā katru gadu, citā pilsētā KDzD notiek, ļoti spēcīgi var izjust, ka mēs esam tuvumā viens otram, katrs grib runāt un pateikt to svarīgāko, kas viņam gada laikā iekšā gruzdējis. Pateikt neizsacīto. Un, ka piedalāmies lekcijās, kas notiek – kā varētu kvalitatīvāk, labāk rakstīt vai vienkārši pavadām laiku sarunās pie vīna glāzes, kopīgām vakariņām. Saliedētības sajūta man ļoti patīk. Katrā pilsētā tas ir drusciņ citādi, bet ļoti kurzemnieciski. Tas ir svarīgi. Paldies Aijai Bumbierei par šādu aizsākumu! Paskatoties laika nogrieznī, kāda epizode uzplaiksnī, kā no Talsiem, kad visi kopā ēdām zirņu biezputru, visi bija omulīgi, rosījāmies, bija silti. Tajā dienā lija ļoti pamatīgs lietus, pelēks rudens, bet mēs tur iekšā – siltumā un gaismā. Ventspilī atkal nesen pirms tam (KDzD) bija vētra Irma. Nofotografējām Irmu [Markopu] pie kafejnīcas. Re, kur vētra Irma. Tādas jautras anekdotes. [Smaida.] Vai, kā šogad, tas senais “Hojeres” nams – kā ceļošana gadsimtiem pāri. Vari iejusties kā laika mašīnā. Tur tie dēļu griesti, senā pieskaņa. Un Varis Siliņš, ar ūsām un uzvalkā, stāstīja par Liepāju jautrus atgadījumus no savas grāmatas “Liepu tēva teikas”. Kad satiec autorus, viņi nāk klāt, ieraugi talseniekus, Maiju Laukmani un citus, uzreiz jāsmaida. Savējie. Patīkami. Kā mēs sakām: “Kurzemes Dzejas dienu atslēgas.” Bet tās ir atslēgas, ar kurām var atslēgt katras durvis. Katrā no tām vietām ir sarunu telpa. Un vienmēr pēc šī pasākuma ir ļoti laba sajūta, ka tas turpināsies nākošgad. Nepārtrauktības sajūta. Tāpēc, ka visas kultūras tradīcijas, kuras ilggadējas, ir nozīmīgas. [..]
Sirsnīgs paldies, Gundega, par izsmeļošo sarunu, par to, ka piedalījies un piedalies arī kristīgās dzejas “Baltā stunda” pasākumos u.c.
Visa intervija publicēta Egineto.lv lasītavā te>

@@@
Skaistkalnē
Robežupes plūst un mainās,
naktis dienās saplūst.
Dzīves jēga gaismas starā
taisnos ceļos nenomaldās.
Cilvēka sirds kā pasaule plaša –
dievišķa saule un mierīga dvaša.
Rožu kronis šodien bez ērkšķiem,
nesāp ciešanas, nejūt dvēsele slogu,
lido kā svētelis, ievelkot svītru rāmupes ūdeņos.
Pasaules mala ir svēta.
Gundega Rezevska