It viss ir labs, kas Dieva laists ir pasaulē

Labais ne vienmēr ir labais. Sliktais ne vienmēr ir sliktais. Baltas ēnas jūrmalas smiltīs gravīras zīmē. Saules pieskāriens pliķi cērt. Un vēja asais glāsts uguni kur ūdens vidū. Cilvēks labo no sliktā šķirt grib. Nejaušot, nezinot pasaules dabu tik vienkāršo. It viss ir labs, kas Dieva laists ir pasaulē. Vien vietā citā likts no labā pārtop par slikto un tad atkal atpakaļ. Laikā savu mainību gūstot. Ziemā sniegs ir balts, vasarā ne redzēt to, ne just. Tā ir likts tam būt. Un tieši tāpēc ziema ziemā tik laba spēj būt. Vasarā tam tā ne tuvu būt nav ļauts. Vēl līdz vasarai krietns solis ir sperams. Sniega kupenā atrodot vienu mazu oglīti. No kuras ugunskuru iekurt tajos brīžos, kad sals istabā ienākt grib. Neturi sava nama durvis vaļā, kad laukā putenis griež. Atver logu vaļā savam namam, kad pavasaris pieklauvē pie tā ar pirmo bites dziesmu. Jo  zini – it viss ir labs, kas Dieva laists ir pasaulē. Naktī ja staigā, tad uz pašiem pirkstu galiem. Dienā pilnu pēdu pie zemes liec. Rudenī zvaigznes skaiti, lai pavasarī zinātu, cik ļaudīm smaidus dāvāt. Pēc ziemas garajām naktīm, kurās elpoji tik klusi, kā bites dzied stropos savos. It viss ir labs, kas Dieva laists ir pasaulē. .. /Ieva Trimalniece/