Izvēlne Aizvērt

* * *

Ja es teiktu, ka redzēt sev pasauli apkārt ir tik acīmredzami, tad es kļūdītos. Jo acis jau mums visiem ir dotas piedzimstot. Taču redzi mums dāvā Dievs. Redzēt nenozīmē taustāmas lietas pasaulē nosvērt un nolikt plauktā blakus pie citām mantām. Redzēt nozīmē iet garām neizplaukušai rozei un priecāties par tās daili, kura vēl tikai plauks. Redzēt nozīmē aizvērtām acīm pieskarties varavīksnei debesīs, otrā pusē savas zemes malai.

Tas ir tik bezgala vienkārši, pat vairāk, kā var iedomāties. Tik ļauj savas cilvēka acis Dievam noskūpstīt. Tik vienkārši tas ir, tici vai netici tam.

 

* * *

Šodien es redzēju, kā debesis sastopas ar kalna kori. Un kā kalns noliec savu lepno galvu maza tauriņa priekšā. Patiesībā tie bija divi dzelteni, koši un viegli. Mirklis, un tie izgaisa. Debesīs izkusa vai zālē, nezinu. Pie manis palika vien prieks. Viegls un košs. Palika kūstošais sniegs zem pēdām. Silts, silts …

It viss ir labs, kas Dieva laists ir pasaulē

Labais ne vienmēr ir labais. Sliktais ne vienmēr ir sliktais. Baltas ēnas jūrmalas smiltīs gravīras zīmē. Saules pieskāriens pliķi cērt. Un vēja asais glāsts uguni kur ūdens vidū. Cilvēks labo no sliktā šķirt grib. Nejaušot, nezinot pasaules dabu tik vienkāršo. It viss ir labs, kas Dieva laists ir pasaulē. Vien vietā citā likts no labā pārtop par slikto un tad atkal atpakaļ. Laikā savu mainību gūstot. Ziemā sniegs ir balts, vasarā ne redzēt to, ne just. Tā ir likts tam būt. Un tieši tāpēc ziema ziemā tik laba spēj būt. Vasarā tam tā ne tuvu būt nav ļauts. Vēl līdz vasarai krietns solis ir sperams. Sniega kupenā atrodot vienu mazu oglīti. No kuras ugunskuru iekurt tajos brīžos, kad sals istabā ienākt grib. Neturi sava nama durvis vaļā, kad laukā putenis griež. Atver logu vaļā savam namam, kad pavasaris pieklauvē pie tā ar pirmo bites dziesmu. Jo  zini – it viss ir labs, kas Dieva laists ir pasaulē. Naktī ja staigā, tad uz pašiem pirkstu galiem. Dienā pilnu pēdu pie zemes liec. Rudenī zvaigznes skaiti, lai pavasarī zinātu, cik ļaudīm smaidus dāvāt. Pēc ziemas garajām naktīm, kurās elpoji tik klusi, kā bites dzied stropos savos. It viss ir labs, kas Dieva laists ir pasaulē. Labais vienmēr ir labs, kad sveces deg cilvēku acīs spoži. Tik spoži, ka citas gunis nav vajadzīgas nemaz.

/Ieva Trimalniece/

 

Ieva Trimalniece dzīvo Rēzeknes novadā. Ir trīs grāmatu autore: “Lai paliek viens vārds” izdota 2008. gadā, „Zvaigznes plaukstā” – 2012. gadā un “Zemei piedošanu lūdzot” – 2015. gadā. Visas ir izdotas Rēzeknē, Latgales kultūras centra izdevniecībā. I. Trimalniece vairākus gadus publicējas „Rēzeknes dzejas almanahā”. Kā arī ir piedalījusies dzejas un fotoalbumā “Latgales sirdspuksti”.

Ievas uzņemtās fotogrāfijas ir skatāmas vēl vienā fotoalbumā “Latgales ainava”, kuras idejas autors ir Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs Igors Pličs. Fotoalbumā “Latgales ainava” iekļautās autoru fotogrāfijas tika vērtētas konkursa kārtībā.

Ieva darbojas divās biedrībās. Radošajā literātu biedrībā “Latgales ūdensroze” un vēstures rekonstrukcijas biedrībā “Kroma kolna broliste”, kur ar savu fotoaparātu ir neaizstājama dažādos pasākumos kopš 2012. gada.

Savu dzeju autore pieraksta prozas formā.

Egineto.lv intervija ar Ievu Trimalnieci – Lasītavā> 

Vairāk par autores radošo darbību:

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/

https://www.draugiem.lv/zvaigznesplauksta/