Menu Close

Tikai nieks

Tas bija tikai nieks.
Viens putna trellis agra rīta gaisā,
Viens pumpurs pavēries,
Lai gaismu sveicinātu,
Viens jokains mākonis,
Kas pretī steidzas – it kā smaidot…
Tas bija tikai nieks,
Bet dienai šai
Ir gaišas prieka acis,
Kas manī lūkojas,
Un es tām smaidu līdz.

Rudzu laukā

Soli pa solim
Ieeju rudzu laukā.
Vārpas lielas, smaržīgas,
Ar akotiem gariem
Kņudīgi sitas man sejā.
Garie stiebri pinas pa kājām,
Kā sakot: Paliec vēl.
Tāds miers.
Tikai vārpas san.

Te ir mana dzimtenes sajūta.
Rudzu laukā pašā pilnbrieda laikā.
Un soliet, ko gribat.
Kādu gan kārumu
Pasaulē nav?

Te ir mana dzimtenes sajūta –
Tieši te.

Adventa laiks

Īpašs siltums ir Adventa laikam
Kā putnēnam mazam,
Zem mātes spārna kas mīt.
Kā ceļam, kas sākas
Un vedīs pār pļavām un norām,
Kā sirdsgaismas staram,
Kas otram pa druskai tiek dots.
Vēl novēlēt varu, lai ļaujam
Savas dvēseles durvis vērt vaļā,
Kristus gaisma pa staram
Lai spoži apgaismo mūs.

/Inta Balčūna/

Autores dzeja publicēta arī kopkrājumos: “Helikons” almanahā “Kristus gaismas mirdzumā”; “Zemgales vācelīte”; “Spārni”; “Avota valoda” un “Sapņi varavīksnes lokā”.