..gribas būt kā lielam, baltam Putnam, pacelties un lidot, lidot, lidot……. /Dženija/
Jautā Inga Audere: Savu attieksmi pret dzeju esat izteikusi: “Nekas nevar būt skaistāks par vārdiem, ko var sarindot dzejā…” Kur, Jūsu izpratnē, slēpjas dzejas skaistums?
Dāvinu tev mirkli, kad vakara vēja glāstošā elpa
Skauj pūpolu, vizbuļu trauslo rasu,
Kad brīnumpilnām acīm pavasara sapņi tevī raugās,
Un zvaigznes sudraba kurpēs dzimst.
/Dženija/
Nekas nevar būt skaistāks par vārdiem, kurus var sarindot dzejā.
Dzīve ir tik skaista, ar pārsteigumiem un vieglprātībām pilna. Dzejā var raisīt savu domu soļus, tur ir viss – daba, mīlestība, skumjas un prieks.
Ko Jums nozīmē – uzrakstīt dzejoli? Ja drīkst zināt, kā Jums dzeja top?
Man dzeja top vienīgi klusumā. Tikai viena, bez cilvēkiem sev apkārt. Tikai es un daba. Tad es varu ieklausīties savās domās dziļi, jo dziļi.
Kādas tēmas visvairāk ieaužas Jūsu dzejā?
Savā dzejā, tāpat kā audumos, ieaužu visu krāsu pasauli. Saule, mēness, zvaigznes, ūdens čalas, putnu dziesmas, cilvēku savstarpējās attiecības – tas ir tik interesanti un skaisti.
Nevienam nav liegts sapņot un runāt,
Nevienam nav liegts īgņoties,
Tāpēc vienmēr rakstu vārdus –
Laimīgs Cilvēks – ar lielajiem sākumburtiem.
/Dženiija/
Esat paguvusi izdotajiem dzejas krājumiem “Pērļu rotas” un “Svētvakara sapņi” piepulcināt vēl kādu?
Man ir iznākuši divi dzejas krājumi ”Pērļu rotas”un “Svētvakara sapņi”, un kopkrājumi – “Mana grāmata 2”, “Ābeļziedu valsis”, “Sirds melodija”, “Līdz pieturai Mīlestība”. Savu trešo grāmatiņu auklēju vēl tikai domās, sapņos, bet tā jau tur dzīvo, gaida īsto brīdi – nolaisties.
Šovakar manī ir dziesma
Kā nebeidzama liesma,
No vārdiem ziņkāriem,
Kas notīs ierakstīti.
/Dženija/
Dziesmas arī raksturojat kā savu sapņu piepildījumu? Iedvesmo vārdi? Vai tie mūzikai tiek pieskaņoti?
Dziesmas, tās nebija manu sapņu piepildījums. Ģitārspēle, tā gan bija mans sapnis, kuru piepildīju. Vienkārši melodija pati ienāca domās, un sapratu, ka tur varu pievienot kādu sava dzejoļa dvēselīti, lai pārtaptu par dziesmu. Jebkuru dzejoli nevar ievīt mūzikā. Un tie, kurus var, tie ir īpaši dzejoļi. Šiem dzejoļiem ir īpašs skanējums. Liekas, ka vārdi sarindojas paši, lai būtu izdziedami, un piepilda manu vēlēšanos.
Izdziedu es tikai savu dzeju, dāvājot saviem dzejoļiem otro dzīvi. Citu autoru darbus ievīt melodijā un izdziedāt, nav bijusi doma, ne vēlēšanās. Sirdij ļoti tuvas ir Dzejas dienas, kad paņemu ģitāru un dodos pie saviem mīļajiem klausītājiem.
Katru minūti, katru dienu
Notiek kaut kas brīnišķīgs,
Līdz saules lēktam,
Līdz pusnakts stundai.
/Dženija/
Jūsu dzimtā vieta ir Balvi, pašlaik strādājat ārpus Latvijas. Atliek nedaudz laika arī radošumam – radīt/ baudīt?
Mana dzimtā vieta Bavi, Lazdulejas pagasts. Izaugusi esmu brīnišķīgā ģimenē, vienmēr, cik atceros bērnu dienas, jaunībdienas visapkārt mājai bija pļavas, meža ieloki, putnu dziesmas, meža zvēri un to taciņas. Tas viss bija dzejas pirmsākums, ar dabas piepildītiem sacerējumiem skolas laikā. Mans mīļākais gadalaiks ir maija mēnesis.
Es piedzimu ar balto ziedu kleitu,
Un saulesstars to rotāja ar jasmīnziedu smaržu
Vējš dāvāja man katras puses vēju
Un dāvanas no debesīm un zemes.
/Dženija/
Manas dzīves sapnis bija aust. Jau, būdama maza meitene, skatīju, kā māmiņa auž, kā spēlējas ar krāsām un rakstiem audumā. Un tā manu zināšanu pirmā skolotāja kļuva māmiņa. Aušana kļuva manas dzīves liela daļa. Pirmā bija dvieļu izstāde Balvu Centrālajā bibliotēkā, otrā – austo tērpu izstāde Balvu muzejā. Un aušana, rotaļa ar krāsām papildināja manas domas, manas dzejas rindas. Tad devos ceļā uz ārzemēm, jo aušana ir skaists darbs, kurš sirdij tik tuvs, bet izdzīvot diemžēl ar to nevar. Esot tālu prom no Latvijas, sirds bieži apmet kūleni.
Vai varat sacīt – Latvija ir Jūsu iedvesmas vieta?
Mīlu Latviju, ļoti. Tāpēc dzeltenā pasaule ir mana šodiena – uz laiku. Arī šeit top dzeja, protams, mazāk. Tiek spēlēta ģitāra un izdziedu savas dziesmas. Klausītāji ir latvieši svešumā.
Dzīvē apsteidzu sevi,
Tik ātri, pat saule un mēness to nemanīja.
Vizošas sniegpārslas rozēs,
Un es esmu kā putns –
Augšā zilbalti kalni,
Lejā noburts klusums.
Esmu te starp visiem,
Bet tomēr citāda.
/Dženija/
Latvija ir vieta, kur mana dzeja ir sākusi savu gaitu… sākot no smilšu graudiņa, maza skudras bērniņa līdz debesīm un jūras plašuma. Arī esot projām, rakstot domu atmiņas skrien pa Latvijas ceļiem, pļavām, mežiem un cilvēkiem. Vienīgi, šeit esot, klāt piepulcējas Skotijas narcišu pļavas un ziedošie sakuru dārzi, kuru skaistumu pat aprakstīt nav iespējams. Dzīve, tā ir dzīva pasaka.
Zinu, ka pēc iespējas ātrāk atgriezīšos savā zemītē, jo bieži ir brīži, kad gribas būt kā lielam, baltam Putnam, pacelties un lidot, lidot, lidot…….
Ko vēlēsiet sev un citiem?
Sev es vēlu –
Nepalikt šodienā,
Nepalikt vakardienā.
Aizdegt sapņus,
Lai lido,
Lai lido, lai piepildās.
/Dženija/
Jums, mīļie lasītāji –
Dāvājiet viens otram labus vārdus,
Tos nemetiet kā akmeņus sirdī – tad sāp.
Tik īss dzīves laiks, to labiem vārdiem piepildīt,
Lai dvēselē nav sāpju, lai rūgtums nepaliek.
Atceries vien to, ka labi vārdi – baltas dūjas debesīs,
Smaidi – cīruļtreļļi debesīs.
/Dženija/
Liels paldies, Dženij! Lai piepildās visi baltie sapņi, visas labās cerības!
Cieņā un sirsnībā – Inga, Egineto.lv