Olafs Gūtmanis
10.01.1927. – 04.12.2012.
Literāts, sabiedriskais darbinieks. Galvenokārt rakstīja dzeju, arī prozu – stāstus, tēlojumus, ceļojumu aprakstus u.c. Bija Liepājas literātu un radošo mūziķu kluba “Helikons” biedrs un žurnāla redaktors, kristīgās dzejas pasākuma Liepājas dievnamos “Baltā stunda” idejas atbalstītājs, Kurzemes Dzejas dienu idejas autors, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītājas, Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas priekšsēdētājs.

Lūdzu, pastāstiet par sevi!
Esmu dzimis liepājnieks, biju izsūtīts uz Sibīriju. Trīspadsmit gadus ilgojos pēc dzimtenes. Interesē senie laiki, Liepājas vēsture. Ar maniem tekstiem komponēts daudz dziesmu (sk. Youtube.com), arī par Liepāju. Dziesmu teksti ir citāds žanrs, nekā dzeja. Ne katrs var uzrakstīt dziesmu tekstu.
Pastāstiet par Dzejas dienu sākumu!
Precīzi neatceros. Piedalos kopš 1970. gada. Literatūras un Propagandas birojs izveidoja grupu, kas aptvēra visus novadus. Sadalīja, braucām, uzstājāmies. Bija viesi no ārzemēm – igauņi, lietuvieši, maskavieši. Lietuvieši mūs pārspēja šajā ziņā. Tādu dzejas popularitāti, kā tur, es vēl nebiju redzējis. Arī pašreiz lietuviešiem dzeja populārāka kā mums. Grupās bija kāds no Latvijas prozaiķiem. Toreiz par dzeju bija liela interese. Ap 2000. gadu tā sāka noplakt. Dzejas dienas parasti ir septembra sākumā, kā to ieplāno Kultūras pārvalde. Gadās, ka viss pārsātināts, daudz pasākumu, daži pasākumi dublējas.
Kā Jūs pats pievērsāties dzejas rakstīšanai?
Pats sāku rakstīt muļķodamies. Skolā blakus sēdēja zēns, kurš rakstīja dzeju, un viņš ierosināja pamēģināt arī man. Pirmās konsultācijas bija pie Mirdzas Ķempes. Viņa daudz darījusi kā dzejniece. Vairāk atraisījos ar trešo, ceturto dzejas krājumu. Krājums „Saulgriezis” bija labākais republikā.
Kas dzejā ir pats svarīgākais?
Lai uzrakstītu labu darbu, jābūt ļoti lielai gribēšanai, lai nevar iztikt bez rakstīšanas. Man parasti kāda tēma nedod mieru, kādreiz rakstīšanas process velkas ilgi. Gadās, ka uzrakstu vairākus variantus un tad atlasu labāko. Ar prātu vien nevar. Dzejai jādod līdzi sava dvēsele, jāapliecina savas emocijas.
Dzejā ir ļoti daudz iespēju. Var rakstīt ļoti moderni.
Dzeja ir neaptverams lauks, kur izteikties visādi – gan poētiski, gan citādi. Iespējas ir diezgan lielas. Dzejā jāparādās ritmam, emocijām, citādi tā būs dzejproza, kas ir pavisam cits žanrs. Vēlama muzikalitāte. Var brīvi improvizēt ar domu, emociju. Dzeja jāpieraksta uzreiz – ir pie rokas pildspalva vai nav.
Dzejas atpazīšana var būt ļoti dažāda. Agrāk Mirdza Ķempe domāja, ka no Imanta Ziedoņa nekas neiznāks. Jaunajiem jāļauj izteikties ilgāk. Mani pirmie dzejoļi arī bija vājāki, pēc tam iejutos un sapratu, ko nozīmē dzejot. Neko nevar apgalvot, var gadīties visādi.
* * *
Par ceļamērķi balta bazilika.
Aiz tālēm zilgmainām tā acu priekšā vīd.
Bet sānis viļ ik ceļa līkums
Un aplinkus grib nomaldīt
No taisnās stigas.
Balta bazilika –
Tā paša uzcelta par dievnamu, kurp iet
Un grēkus nožēlot – tik aicinoši
Jau svētceļnieku koris dzied.
Dilst ceļš.
Aug augumā tā baltā bazilika –
Jau kalnā pacelta, jau torņiem debesīs.
Un cik vairs palicis no ejamā vēl ceļa.
Jau būšu klāt, jau būšu drīz
Pats savā dievnamā, pats savā cellē
Ar lūgšanu – tā baltā bazilika
Jau izslējusies visām mūža celtnēm pār.
Vēl tikai daži soļi, tikai
Un būšu sasniedzis jau ceļa mērķi savu,
Ko pats sev uzcēlu un aizvien augstāk slēju debesīs.
Kā vīzija vēl baltā bazilika.
Tā baltā bazilika vīd.
/Olafs Gūtmanis/
Intervēja Aija Puzarele, speciāli ‘Egineto.lv’ projektam, 2011
Pilns intervijas teksts publicēts Egineto.lv lasītavā (pieteikties var te: https://egineto.lv/domu-pasts/)
Vairāk par Olafu Gūtmani liepajniekiem.lv publikācijās te>
