Izvēlne Aizvērt

Intervija ar mūziķi Alvilu Cedriņu II. daļa

Alvils Cedriņš 17.11.2018.: “Es mīlu Itāliju, Milānu un brīnišķīgo La Skala operteātri."

Līdzcilvēkiem vēlu – būt garīgi stipriem, nesalaužamiem pret visām grūtībām. /A. Cedriņš/ 

– Par Jūsu favorītiem profesionālajā mūzikā.

– Favorītu man ir daudz.

No opermūzikas baritoniem – Tito Gobi (Tito Gobbi). Uzskatu, ka mūsdienās tādu ģeniālu personību pagaidām nav. No Latvijas komponistiem augstu vērtēju Dāvi Beitleru, Rihardu Dubru, Ēriku Ešenvaldu, Uģi Prauliņu, Pēteri Vasku u.c.

PSRS laikā bija tāda grupa “Elpa”, un tas bija pats pirmais koncerts, uz kuru mamma mani, tad vēl mazu puisīti, aiz rociņas aizveda. Pirmajā daļā bija grupa “Elpa”, otrajā daļā toreiz labākie – Igo un grupa “Remix”. Tas man atstāja neaizmirstamu iespaidu. Protams, arī grupa “Pērkons”, “Eolika” u.t.t. 

Kad sākās 90-tie gadi, pamazām sāku vairāk spēlēt, no rīta līdz vakaram sēdēt pie bungām. Tad jau mēs visi metāmies – kas Eiropas mūzikas tirgū, kas Amerikas. Runājot ar mūziķiem no postpadomju bloka, daudziem bija sapnis izsisties Eiropā, Amerikā, bet viņi saprata, ka tur nebūs pieprasīti, un vairāk orientējās uz Krievijas tirgu. 

Eiropā un Amerikā ir cits līmenis, citas prasības un tur tikt ir nereāli, izņemot grupu no Latvijas “BTH”, kas ļoti lielu rezultātu sasniedza. Tas bija deju mūzikas projekts “BTH” ar Džordža Maikla (George Michael) un grupas “Wham! dziesmu “Last Christmas”. Viņi pat negribēja vietu iekarot, bet ierakstīja to dziesmu kā apsveikumu ierakstu kompānijām. Un, pats interesantākais, lai cik paradoksāli tas nebūtu, tā dziesma aizgāja tik augstu britu topā, ka visi domāja – būs turpinājums un sekojums, bet sanāca vienas dziesmas grupa. Pasaulē daudz ir tādas vienas dziesmas grupas. Jo iespējas iespraukties britu vai Amerikas tirgū, kur likmes ir augstas, ir 1% no 100, sevišķi, kādam no postpadomju valstīm. Krievijas tirgū ir vieglāk. Vēl, cik zinu, grupai “100. debija” dziesma “Day By Day” labi aizgāja Japānas tirgū. 

Guntars Račs savulaik teica – lai iekarotu Eiropu un Ameriku, jābūt tādām grupām kā “ABBA”, “Queen”, “Radiohead”, “Muse” u.tml. Tad visi sāka smieties, saprazdami, kādam jābūt tam līmenim. 

Es saku, lai daudzi mēģina, bet viegli tas nav. 

– Jo zināt jau nekad nevar, kā izdosies, vai ne? 

– Jā. [Smaida.] Bet mēs, latvieši, varam būt ļoti lepni, ka ar klasisko mūziku ir izdevies iekarot pasaules virsotnes. Piemēram – Mariss Jansons, Andris Nelsons, Marina Rebeka, Elīna Garanča – iekarojuši tādas virsotnes, ka tālāk nav kur.

A. Cedriņš kopā ar spāņu tenoru Baldo

Kad mani Spānijas tenors un draugs Baldo aizveda līdz operteātrim “La Scala” (Teatro alla Scala, Milānā, Itālijā), lai paklausītos mēģinājumu, un daudziem pateicu, ka esmu no Latvijas, viņi lielākā daļa nemaz nezināja, kas tā tāda ir. Bet, kad nosaucu Jansonu, Nelsonu, Garanču, tad kāds tenors teica: “Tas laikam tur, kur Praga (Prāga)?” Es teicu: “Nav, nav tā Praga! Tas ir netālu, bet tā ir Latvija.” [Smaida.]

Pateicoties šiem mūsu izcilajiem mūziķiem, vismaz kāda interese parādās par Latviju –  sāk uzzināt, kas tā tāda ir.

– Jūs dziedat arī Jelgavas Svētā Jāņa luterāņu draudzes korī, pasniedzat mūzikas nodarbības LELB Jauniešu centrā. Kā kļuvāt ticīgs un iesaistījāties kalpošanā?

– Koris ir mūsu draugi, es korī nedziedu, jo neesmu korists. Mēs ar Olgu Barišmani solo dziedam. Kad ir “Baznīcu naktis”, mēs tur dziedam savus solo skaņdarbus, kādu Dāvja Beitlera dziesmu, kaut ko no Verdi operām. Koris ir atsevišķi. Mēs tā kā solo mākslinieki palīdzam gan “Baznīcu naktīs”, gan arī kādā dievkalpojumā un citos pasākumos.

Jāņa baznīcai - 170. Foto: Eduards Kapša, 2017. XI.

 – Un LELB Jauniešu centrā Jūs joprojām pasniedzat mūziku?

– Es tur esmu reizi nedēļā. Tagad Covid-19 dēļ mēģinu ar atsevišķiem maniem audzēkņiem caur Skype strādāt un pasniegt, jo, principā, nav arī citas izejas. Kā Fils Kolins (Phil Collins) teica: “Es ņemu tabureti, un ir ritmiskie zīmējumi, ko var, attīstot roku tehniku, līdz bezgalībai spēlēt.”

Par ticību. Esmu daudz par to domājis, analizējis. Tas ir vienīgais ceļš, lai mūsu planēta netiktu sagrauta. Par to var runāt bezgalīgi. Pasaule attīstās tik nepareizi. Ticība ir vienīgais ceļš uz gaismu un dzīvību. Bet ar to ļoti jāuzmanās, jo pats Pravietis [Jēzus] ir teicis, ka uz Viņa vārda parazitēs daudzi. Arī Dens Brauns (Dan Brown) par to raksta savās grāmatās. To arī mums mācīja reliģiju vēsturē. Vienmēr ir par ko aizdomāties. 

– Kāds ir sapnis par Latvijas nākotni – kādu to cerat ieraudzīt?

– Lai dzimstība būtu lielāka par mirstību. Protams, Eiropā un citur pasaulē tā tēma arī ir diezgan smaga. Man ļoti patika, kā režisors Alvis Hermanis (personīgi viņu nepazīstu), kurš nav nekādu liberālo ideju piekritējs, vienā no intervijām teica, ka Eiropā notiek kas līdzīgs tam, ja zooloģiskajā dārzā vakarā atver visus krātiņus un no rīta skatās, kas palicis pāri. Līdzīgi notiek Eiropā. [Pasmejas.] Briesmīgs salīdzinājums, bet ļoti patiess. 

Esmu runājis ar amerikāņiem, kāpēc daudzi no viņiem nobalsojuši par Trampu. Viņi teica, ka tā, kā iepriekš, arī nevarēja turpināties, tam nav bijis nekāda ekonomiska seguma.

– Par Jūsu sapni jeb nākotnes iecerēm?

– Lielākais sapnis man ir, lai būtu mani solo koncerti. Protams, es paralēli varu nodziedāt arī kādu izrādi. 

Kas attiecas uz Jelgavu, es  gribētu pieminēt, ka [2019] decembrī dziedāju tādu slēgto izrādi, kuru ceru – kaut kur uzvedīs. Ar Jelgavniekiem man to sanāk dziedāt reizi piecos gados. Izrādi ļoti slavēja arī Jānis Streičs. Tās nosaukums ir “Poruka pēdējā nakts”, autors – Aldis Linē. Izrāde ilgst 50 minūtes. Tā ir par to, kā Poruks psihoneiroloģiskajā klīnikā pavada savu pēdējo nakti. Viņa vīzijās atnāk Rihards Vāgners, kurš Rīgas operu savulaik ļoti kritizēja. Atnāk viņa vienīgā mīlestība. Pēc tam viņš aiziet viņsaulē. Un es izrādē nodziedu divas Emīla Dārziņa dziesmas, ko viņš ir sarakstījis ar Jāņa Poruka poēziju. Viena bija “Teici to stundu, to brīdi”, otra – “Mātes gars”. No Jelgavas teātra man tieši tā izrāde patīk vislabāk. Izrāde, ko tur ir iestudējusi režisore Dace Vilne, mana bijusī skolotāja, ir ļoti iespaidīga. To vērts noskatīties visiem.

Par sapni, tātad, – tie ir solo koncerti. Gribētos ielūgt kādus viesus, kādus mūziķus. Divi spēcīgi sponsori mums caur sabiedriskā labuma organizācijām apsolīja palīdzēt finansiāli, jo tie ir lieli uzņēmēji. Sāpīgākais moments tas, ka nav zināms, kā situācija ar Covid-19 beigsies. 

Mans sapnis ir arī – savu teātri nodibināt, lai būtu viss kārtībā, lai būtu augsts līmenis, un nebūtu korupcijas.

Latvijā vajadzētu vēl vienu operu, ko varētu nosaukt par “Jauno Rīgas Operu”, kur, pats galvenais, būtu laba akustiskā telpa, un nebūtu jādzied mikrofonos. Jo kad satiku manus kolēģus, kuri teica, ka operā liek mikrofonus, es biju šokā, to nedrīkst  darīt, tas ir noziegums pret opermākslu, kas ir tā māksla, kur jādzied bez mikrofoniem. Jo, kad 90-tajos gados bija remonts Rīgas operā, akustiku sabojāja visu, un sākās lielas problēmas. Bet tieši tas pats ir arī Lietuvā, Viļņā, un Igaunijā, mazajā Tallinas operā. Kad es teicu, ka visās trijās akustika ir briesmīga, tad mūsu skaņu režisors Tālis Timrots pateica, ka Igaunijā tomēr ir vissliktākā, un mēs visi sākām ļoti smieties. Kopš 90-tajiem  pie mums Latvijā, vienkāršoti izsakoties, daudzās sfērās viss ir tā grīstē salaists… Bet jādzīvo tālāk, jāpalīdz viens otram, cik ir mūsu iespējās. 

Un vēl vēlējos pateikt: mākslinieks, gleznotājs Igors Klevers grib uzņemt filmu – muzikālo komēdiju, sapulcināt mūziķus un māksliniekus no dažādām sfērām, es tur varētu dziedāt operārijas. Tādi projekti man arī ļoti patīk. Tas ies diezgan ilgi, redzēsim, kā sanāks. Mēs sākām jau pamazām mēģināt filmēt, bet ar to Covid-19 arī šis process ir apstājies. Tagad gaidām, kad ārkārtas situācija beigsies.

– Ko Jūs vēlat līdzcilvēkiem?

– Līdzcilvēkiem, kā jau teicu, vēlu nodarboties ar savu vismīļāko sirdslietu. Katram jau ir savs hobijs, bez kura nevar dzīvot. Un – būt garīgi stipriem, nesalaužamiem pret visām grūtībām. Protams, to viegli teikt. Gaidīt, kad viss pāries, būt optimistiskākiem. [Smaida.]

Egineto.lv vārdā saku Jums lielu paldies par atvēlēto laiku, saturīgo sarunu, dāsno veikumu un vēlu visu svētīgo ieceru piepildījumu!


Mūziķis Alvils Cedriņš telefona intervijā Egineto.lv, 26.04.2020. Jautāja Inga Audere.

Uz intervijas I. daļu (papildināta)>

 

Uzziņai:

Alvils Cedriņš ir absolvējis Jelgavas Mūzikas koledžas sitamo instrumentu spēles klasi, pabeidzis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālo nodaļu kā bakalaurs, 2008. gadā ieguvis maģistra grādu Viļņas Mūzikas un Teātra akadēmijā klasiskajā dziedāšanā. Viņš ir arī Itālijas starptautiskā Arte e Canto konkursa Otto Millioni pirmās vietas ieguvējs. Pirmie panākumi kā bundziniekam bijuši kopā ar tādām grupām kā Herlis, Māsas, Huskwarn, Rūsa, Aparāts. Viņš ir spēlējis kopā ar ģitārvirtuozu Paulu Kurmi un daudziem citiem, kā arī iespēlējis bungas piecos oficiāli izdotos mūzikas albumos. Alvils ir arī mūzikas pedagogs ar vairāk nekā 10 gadu pieredzi sitamo instrumentu spēles pasniegšanā. Pasniedz arī bungu spēles nodarbības LELB Jauniešu centrā.