Galvenais – katram nodarboties ar savu vismīļāko sirdslietu /A. Cedriņš/
– Kā Jūs jūtaties ārkārtas situācijas laikā? Kā to uztverat, un kā tā ietekmē ikdienu?
– Mierīgi. Ļoti daudz par ko aizdomājos. Es arī skatījos, kā masu mediji ziņo – mūsu planēta paliek daudz tīrāka. Saistībā ar ekoloģiju ir ļoti lieli plusi, bet mums visiem ir diezgan smagi, jo mēs nezinām, kad situācija ar Covid beigsies.
Tagad, kā saka, ir īstais laiks izlasīt ļoti daudz literatūras. Un es tieši sāku lasīt, paralēli citām grāmatām, par manu vectēvu Vili Cedriņu. Mūsu ģimenes draugi ir izveidojuši muzeju Rencēnos, kur ir arī viņa piemiņas istaba, un ir iznācis darbs uz aptuveni 30 lapaspusēm par viņa dzīves ceļu. Interesanta biogrāfija uzrakstīta. Paralēli pārlasu Marisa Vētras “Mans baltais nams” un citas grāmatas.
Ir atceltas uzstāšanās. Piemēram, mani ar kolēģi apsolīja sponsorēt. Mēs neesam kora dziedātāji, bet solo dziedātāji kamermūzikai, opermūzikai u.t.t.
Solo koncerti man ir ļoti svarīgi. Sponsori solīja, ka atbalstīs, bet kā sākās Covid smagais posms, nav zināms, kad tas beigsies, pēc tam, loģiski, būs ekonomiskā krīze un, kas būs tālāk… – mēs visi dzīvojam tādā pilnīgā neziņā.
Meklējam mēs katrs. Es, protams, kā jau mūziķi, – lai varētu daudz ko izdziedāt, lai nepazūd forma – attiecīgās operārijas. Ne tikai vingrinājumi, mana rīta rosme ir, piemēram, Rosīnī (Dž. Rossini) “Barbiere di Siviglia” Figaro ārija, ko cenšos izdziedāt katru dienu un to ierakstīt. Kamēr izdziedu, pie notīm kaut ko pamācos, pastrādāju internetā ar audzēkņiem, skolniekiem, palīdzu saviem vecākiem mājsaimniecībā – tā dienas paiet.
Galvenais – katram nodarboties ar savu vismīļāko sirdslietu. Tas arī ļoti palīdz.
– Jūsu ģimenē ir ievērojami vārda mākslinieki: vectēvs – dzejnieks Vilis Cedriņš (1914-1946) un tēvs – rakstnieks Gundars Cedriņš. Vai rakstīšana aizrauj arī Jūs?
– Manam tēvam Gundaram Cedriņam, pirms aptuveni pieciem gadiem, iznāca grāmata “Palaidnieks” (izdevējs “Zvaigzne ABC”) – par reāliem notikumiem, kas risinājās PSRS laikā, un basketbolu. Viegli lasās un labi pieprasīta.
Es pats esmu liels lasītājs.
Vectēvs bija no mums visiem vistalantīgākais. Viņu ļoti augstu vērtēja Aleksandrs Čaks, arī prezidents Kārlis Ulmanis. A. Čaks par V. Cedriņa pirmo dzejas krājumu “Sidraba jātnieks” (1935) debešķīgu recenziju uzrakstīja.
Komponists Pēteris Vasks, kad sen atpakaļ [pirms septiņiem gadiem] viņu satiku, teica: “Tu esi šī Viļa Cedriņa mazdēls?! Tas taču viens no mūsu izcilākajiem dzejniekiem!”
Ceru, ka komponisti Dāvis Beitlers, Ēriks Ešenvalds varētu ar Viļa Cedriņa poēziju kādas dziesmas sarakstīt, jo Pēteris Vasks raksta tikai instrumentālo mūziku. Vectēva dzeju savulaik komponēt ļoti gribēja Oļģerts Grāvītis, bet neuzspēja, jo aizgāja viņsaulē.
Ar rakstniecību, es domāju, ja kādreiz mans dzīves ceļš būs tik interesants – kā lasīju Lučiāno Pavaroti (Luciano Pavarotti) grāmatā “Mana pasaule”, ko viens no talantīgiem rakstniekiem pēc viņa stāstītā pierakstīja – varbūt arī ierakstīšu savu stāstījumu diktofonā un, ja kādam rakstniekam būs interese, kas zina, iespējams, tālā nākotnē varētu būt sadarbība.
Par savu ģimeni vēl vēlos piebilst, ka M. Vētras grāmatā “Mans baltais nams” ir pieminēts kautrīgais, kautrais Vilis Cedriņš un viņa dzīvesbiedres, manas vecāsmātes, rakstnieces Mirdzas Čuibes otrais vīrs Kārlis Vestens, kas sākumā bija vijolnieks Rīgas Operā, bet emigrējot – Stokholmas Operā. Un Vestena pirmā sieva Tatjana Vestens, kas sākumā bija balerīna Rīgas Operā, bet, emigrējot uz Ņujorku, kā “Metropolitena” (“Metropolitan Opera”) balerīna dejoja tur.
– Tā kā esat plaša profila mūziķis un mūzikas pasniedzējs, – kāpēc tāda izvēle – ko mūzika Jums nozīmē?
– Mūzika ir visa mana dzīve. Tā man ir vistuvākā un, domāju, ja nedziedātu, droši vien es būtu vai nu aktieris, vai joprojām spēlētu rokgrupās.
Mans dzīves ceļš bijis kā pa kalniem. Ļoti ilgi esmu bijis bundzinieks ļoti daudzās rokgrupās. Pa īstam ar dziedāšanu esmu sācis nodarboties vēlu, bet to iesaku arī visiem puišiem, jo es zinu daudzus labākos pasaules kalibra dziedātājus, piemēram, tenoru Hozē Kura (José Cura) – pasaules klases dziedātājs, kam savulaik ļoti palīdzējis Plasido Domingo (Plácido Domingo), un daudzus citus, kuri sākuši dziedāt tieši pēc 30 gadiem, – kas attiecas uz vīriešu balsīm.
Tenoriem ir savādāk. Tenori, kā Lučiano Pavaroti teica arī grāmatā “Mana pasaule”, dzied aptuveni līdz 45 gadiem un tad viņiem sākas problēmas. Protams, izņemot izņēmumus, kā – Franko Korelli (Franco Corelli), Franko Bonisolli (Franco Bonisolli), jo tie ir “Bel Canto” skolas pārstāvji.
Vislabākās “Bel Canto” skolas pārstāvju pasaulē ir ļoti maz. Tagad ir tāds miksējums no visa. Protams, ar izņēmumiem tenoriem – arī Georgs Neleps, Alfredo Krauss (Alfredo Kraus) un, mūsu dienās, Ramē Lahajs (Rame Lahaj), Jonas Kaufmans (Jonas Kaufmann) u.c. Bet, kas attiecas uz manu balss grupu, kā koncertmeistare no Anglijas teica – tikai pēc četrdesmit gadiem (man ir 45) sākas īstais vīriešu baritonālais un basa skanējums. Visu laiku sevi ir jāuztur formā.
– Lūdzu, pastāstiet par savu profesionālo darbību un sasniegumiem nedaudz vairāk.
– Pirmie panākumi, kad es biju sitamo instrumentu speciālists (es neesmu perkusionists, bet bundzinieks) bija ar grupu “Herlis”. Mēs spēlējām vairāk tādu alternatīvo pop- un rokmūziku un tieši, atceros, 1998. gadā mēs saņēmām Latvijas mūzikas ierakstu kompānijas Gada Balvu – kā labākā Latvijas jaunā grupa. Mums vēl savējie, jelgavnieki, “Prāta Vētra” pienāca: “O! Malači! Vēl vieni! Mums, pateicoties šai balvai, viss sākās, soli pa solītim!”
Bijām pirmajā vietā arī “LNT” televīzijas vienā no visievērojamākiem mūzikas topiem, ko vadīja Gvido Linga. Tur bija gan “Prāta Vētra”, gan “Jauns Mēness” un citas grupas. Man liekas, mēs – visilgāk no visām grupām.
Ar grupu “Herlis” bija tā, ka mēs caur “Mikrofona Ierakstiem” laidām klajā pirmo debijas kaseti “tape” formātā. Tā bija labi pieprasīta. Pēc tam mums bija diezgan smags posms, kā visām rokgrupām. Mēs pašķīrāmies ar Latvijas mūzikas ierakstu kompāniju un Guntaru Raču, un izdevām otro albumu. Nomainījām grupas nosaukumu uz “Citruss”, un albumu mums izdeva Hugo Karlāns. Liels viņam paldies! Kā izdevējs viņš ļoti labi strādāja. Gan televīzijā bija reklāma, gan arī viņš uztaisīja, tiem laikiem, tām Latvijas iespējām, labu videoklipu. Albums bija ļoti pieprasīts.
Tas, kāpēc mainījām grupas nosaukumu no “Herlis” uz “Citruss” ir diezgan garš stāsts. Radio “SWH” tā kā nepatika “Herlis”, un vēl bija citi šķēršļi, bet, protams, ja es atgrieztos tanī laikā, es personīgi būtu uzstājis, ka to nosaukumu mainīt nevajadzētu, vajag iet tomēr ar savu pārliecību.
Grupas “Citruss” albums “Dzeltenā” iznāca 2003. gadā. Pēc tam es vairāk pievērsos dziedāšanai. Tur mums bija ļoti raibi posmi. Pabeidzu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālās nodaļas bakalaura studijas. Kā Mariss Vētra tagad raksta savos memuāros “Mans baltais nams”: “Mēs pabeidzām, bet par īsto dziedāšanas tehniku mums sajēgas nebija nekādas.” [Smejas.] Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Es visur biju braucis, papildinājis zināšanas, ar “Metropolitena Operas” dziedātājiem un ne tikai. Soli pa solim meklēju sevi, rakstīju iekšā, klausījos, analizēju – kas ir slikti, kas labi, ko vajag izmēģināt. Bija savi plusi un savi mīnusi. Soli pa solim sevi pilnveidoju vokālajā tehnikā un dziedāšanā.
Uzskatu, ka mani pirmie vērā ņemamie panākumi tieši bija koncerti, kad uzstājos kopā ar daudzām dziedātājām. Un, kas attiecas uz Latvijas posmu, bija ļoti interesants albums, ko mēs laidām klajā kopā ar vienu dziedātāju – albumu “DVD” formātā ar nosaukumu “From heart to heart in Latvia”.
Tas bija pirmais mūsu DVD, ko samiksēja Londonas studijā Uldis Dirnēns, rokgrupas “Detlef Zoo” līderis. Tā bija ļoti laba grupa, tikai viņš pārcēlās uz Angliju un izveidoja savu studiju.
DVD mēs dāvinājām draugiem. Atceros, no Valsts Akadēmiskā kora Latvija – Ievai Vītiņai. Teicu, lai tālāk nodod Mārim Sirmajam, Inesei Galantei, vēl arī labiem dziedātājiem no Amerikas.
Pirmajam tādam DVD ierakstam “From heart to heart in Latvia”, kas notika “Artelī”, kur tagad ir “TV24”, protams, sekoja citi ieraksti un daudzas uzstāšanās.
Man ir ļoti svarīgi solokoncerti. Mana kolēģe Jelgavā Olga Barišmane ir kolaratūrsoprāns. Plānojam solo koncertus arī, kad Covid-19 beigsies. Radošu koncertu, plānu un ideju nākotnei ir ļoti daudz.
– Kā zināms, labu koncertu apmeklējumi sniedz neatsveramu garīgu un emocionālu piepildījumu un kārtīgu enerģijas devu. Lūdzu, sakiet – kāds, Jūsuprāt, ir mūzikas uzdevums attiecībā pret klausītājiem?
– Aizmirsties no ikdienas rūpēm un padarīt šo pasauli labāku!
Alvila Cedriņa izpildījumā dziesma “Svētī, Kungs” (aut. R. Grantovskis) TE>