Izvēlne Aizvērt

Meditāciju cikls: Jēzu, kāpēc tā teici?

Trīs meditācijas: “Kā dzīvot?” (04.10.2020.), “Vai ir elle?” (04.11.2020.), “Domāšanas apokalipse” (17.01.2021.).

Mūsdienās ticīgam būt vieglāk, nekā – neticīgam.
Arī tādēļ, ka daļa no kristīgajā mācībā teiktā apstiprināta zinātniski, ar katrai zinātnei raksturīgiem izteiksmes līdzekļiem.
Par to var pārliecināties, kam vēlme saprast.

Bībele runā par cilvēka “miesas prātu” un – ka tas neizprot garu.

Kad Jēzus Saviem mācekļiem stāstīja, ka Viņu, bezgrēcīgu, sagaida krusta nāve par cilvēces grēkiem, apustulis Pēteris, ko Jēzus pats bija izredzējis, centās iejaukties Dieva plānā, “miesas prāta” vadīts.

“Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā,
Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”

Jēzu, kāpēc tā atbildēji?

Dieva Dēls savu izvēli jau bija izdarījis. Krusta nāve iznīcināja vien Viņa miesu, ne dvēseli un Garu. Kā Dievs bija paredzējis. Turpretī, ja virsroku cilvēkā gūst “miesas prāts”, tas, kā Sv. Rakstos lasām, cenšas apkarot garu, garīgumu, garīgu rosību, Gara darbus, tirdīt darītājus, – jo nesaprot un tādēļ jūtas apdraudēts.

Bet pasniegt, kā redzams Pētera piemērā, to var ļoti cēli. Lai Dievs (Mīlestība) pasargā… “Miesas prāta” izpratne par mīlestību no Mīlestības būtības var atšķirties pat diametrāli pretēji. “Atkāpies no Manis, sātan…” Ne jau apvainojums Pēterim. Trieciens pašiznīcinošai domāšanai.

Trīsvienīgais Dievs Savu Mīlestību, vispārākajā pakāpē, uz cilvēci, uz ikvienu no mums apliecināja, atdodot par cilvēku grēkiem visdārgāko – Savu Dēlu. Ne Viņu, ne Dievu Tēvu tas rezultātā, pēc Jēzus augšāmcelšanās, būtiski neietekmēja, jo Viņš atkal bija sveiks un vesels. “Miesas prātam” neaptverami, visa Radītājam – pašsaprotami.

Bet cilvēcei, kā tādai, gan tas tolaik nozīmēja ļoti daudz, kā arī tagad. Bija sasniegta galējā robeža – Krustā piesists pats Dievs. Nepieciešamais ļaunums, lai pasaule atjēgtos, apstātos no neprāta (“miesas prāta” vadības – citiem vārdiem) un sāktos Dieva radītas cilvēces cienīgas pārmaiņas. Brīdī, kad izcilākais Cilvēkresurss, Jēzus personā, tika iznīcināts. Ja tas nebūtu noticis, nebūtu mūs. 

Nav noslēpums – lai patēriņa (resursu izsmelšanas, t.sk., nākotnes) kultūra globāli mainītos uz misijas apziņas un piepildīšanas kultūru – jāmainās domāšanai, attieksmei. “Atkāpies no Manis, sātan…,” – patēriņa u.c. sadzīves līmeņa domāšanas, uz to vai citu pusi, centieniem dominēt.

Un atkāpjas. Ja savā tuksnesī… preventīvi esam sākuši ar sevi – noraidījuši velna (ļauna spēka) izaicinošo kārdināšanu kā Jēzus noraidīja.
“Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”

Protams, ne mazākajā mērā tas nenozīmē citu galējību, ka mums par savu un tuvāko cilvēku praktisko nodrošinājumu nebūtu jāgādā. BET Dieva saprāta vadībā.

“Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst.
Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jēzus, bibele.lv)

Jēzus Sakramenti, mācība un lūgšana – attīsta to smadzeņu daļu, ar kuru atzīstam, ka viss, pilnīgi viss šajā pasaulē pieder tās Radītājam, arī noteicošais viedoklis, ko neuztiepj Viņš, ne mēs. Atzīstam un paklausām Jēzum (ļaujamies attīstībai). Ne ārējas dievbijības dēļ, ne Dievam lai izpatiktu, bet – saglabātu dzīvu saikni, dzīvas attiecības ar Viņu, kas radīja pasauli, cilvēci, visu. 

Te, protams, nevajag pārsteigties, it kā garīga, uz dzīvības kultūru vērsta, izaugsme attiektos tikai uz statistiskajiem kristiešiem. Tas tik pat Dieva ziņā. Jo vai gan par pārmaiņu nepieciešamību spēj pārliecināt tikai Rainis. 🙂

Tā, Jēzu, Tavu vēstījumu es saprotu šobrīd.

Ingas Auderes meditācija no cikla: “Jēzu, kāpēc tā teici?”

Vai ir elle?

lion

No cikla: Jēzu, kāpēc tā teici?

Doma par meditāciju ar šādu tēmu radās neilgi pirms kāda nesena notikuma, kā rezultātā sabiedrībā izskanēja pašsaprotams viedoklis – cilvēkus ar elli baidīt nedrīkst. 

Nekad neesmu jutusies biedēta. Kā saprotu, Dieva mācība Bībelē, par dzīvi saskaņā ar Viņa radīto kārtību un drošas izdzīvošanas likumsakarībām, brīdina par elli – kā pretēju labai, svētīgai, cilvēkam draudzīgai realitātei – daudz to neraksturojot. Bet norāda, ka mums nekas slikts detalizēti nav jāizprot, nav tajā jāiedziļinās. Pietiek, ja protam labu no ļauna atšķirt, cik iespējams nodalīt un turpināt koncentrēties uz būtisko. Uz Jēzu un Viņa mācību – kā to atbilstoši dzīvē pielietot.

Ko Tava mācība, Jēzu, saka – kāda rīcība, kāda attieksme var novest ellē? No kā mums, cilvēkiem, ļoti jāuzmanās?

Piemēram: “Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk – ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis un tevi iemet elles ugunī. ” (Mk 18:9) Ar vienu aci, vienu roku, kāju… 

“Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties.” (Lūk 12:5)

Tātad mums nav jābaidās elles, bet no negatīva garīga spēka, lai tas mūs nepārņem un nepakļauj ļaunumam.  Spēka, kas stiprāks par cilvēka gribu, par savām acīm, rokām, kājām, no kurām, līdzībā runājot, labāk tad atteikties – ja tās neklausītu vairs saprātam. Tik nopietni. Nelaist, neraudzēt ļaunumu sevī. 

Par to brīdina ne garīgi līderi vien, bet pats Dievs. Vai, godīgi sakot, nav tā – katram šķiet, ka ar pašu nekas ļauns nevar notikt? Īpaši tad, ja esi kristietis. Ja no ticības (Labajam) kāds varētu atkrist, tad ne jau es, bet varbūt kāds cits…

Ko darīt?

Lūgšanai: “..UN ATPESTĪ MŪS NO ĻAUNA..” (Mt 6:9-13) vajadzētu strādāt. Mūs. Ja lūdz tik patiesi un dedzīgi, Svētajā Garā, lai nerastos ne mazākais kārdinājums meklēt slikto citos cilvēkos, viņu domās, vārdos, darbos. Bet, kad sliktais pats uzrādās, reāli vai šķietami, – ravējam tā, kā Jēzus māca. Un dzīve ar katru brīdi turpinās kļūt labāka. Jau caur mūsu acīm. Lai tām, lai ikvienam notiek pēc Jēzus žēlastības! 

Inga Audere, 03.11.2020. 

Kā dzīvot?

 

Kā dzīvot? Kā dzīvot labāk? Kā izdzīvot? Jautājumi, ko cilvēce risina kopš pasaules izcelsmes. Atbilde: Cik cilvēku, tik viedokļu, pieredžu, rīcības un uzvedības veidu – liecina par unikalitāti un patstāvību. Unikalitāti, ko ikvienam piešķīris Dievs. Un – patstāvīgas izvēles brīvību, ko neierobežo pat Viņš.

Tiktāl viss būtu ļoti labi. Katrs rīkojas, kā patīk, kā vēlas, kā pašam labāk. Ja esam vērīgi pret sevi un citiem – vai tā nenotiek bieži? Līdz brīdim, kad jautājumu: Kā DZĪVOT, lai arī citi šajā pasaulē justos LABI? – uzdod pati dzīve. Kas vienam – labi, ne katram der.

Šoreiz stāsts ne gluži par apzināti vai neapzināti nepareizas rīcības sekām, kuras visu dzīvo radību ietekmē ik dienas. Pareiza rīcība arī nevienam nav noslēpums.

Jautājums pilnīgi cits. Kā rīkoties vairāk, kā tikai pareizi!? Ikvienā situācijā. Pasaulē, kur tomēr daudz nepareiza – gan reāli nepareiza (skumja, bēdīga, neprātīga, traumējoša, nāvējoša utt.), gan šķietami. Mēdz teikt arī: Visiem labi nekad nebūs.

Bet, ja nu tomēr tā dzīvot ir iespējams? Lai visiem labi. Kur rast ATBILDES, kas to nodrošina? Kas būtu taisnīgas attiecībā pret visiem. Zināšanu, ziņu, viedokļu, uzskatu, atšķirīgas uztveres, pieredžu, īstas un viltus patiesību jūklī… Dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdiem: “Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.”

Kā rīkoties ikvienā situācijā, lai rezultātā ieguvēji būtu VISI – man prātu nav jālauza, kopš savu pārmaiņu vadību uzticēju (lūdzu) Jēzum. Lūk, arī Viņa atbilde uz šiem pārdomu jautājumiem: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.”

Nav teikts, ka tieši man paredzētās Atgādnes visiem derēs. Nav teikts, ka tās būs visiem pa prātam. Ka citiem tādēļ mani vienmēr būtu jāsaprot un jāpiekrīt. Kā arī – ka nedrīkstu kļūdīties.

Svarīgāka par visu ir labā ziņa – pats Dievs joprojām vēlas, lai mēs, cilvēki, ne tikai dzīvotu aizvien labāk, bet, lai mēs būtu LAIMĪGI! Pilnīgi visi! Tādēļ Laimes līguma nosacījumi ir ļoti vienkārši, pat bērniem saprotami. Parakstīti ar Dieva Dēla asinīm. Arī tavā un manā vietā.

Mūsu daļa: turpināt BŪT laimīgiem un – visiem to vēlēt, liecinot, ka Jēzus teiktais (Laimes formula…) piepildās.

Atbildētus (Priecīgus) arī Pļaujas svētkus! 🙂

Ar šīm I. Auderes pārdomām (02.10.2020.) aizsākam meditāciju ciklu: “Jēzu, kāpēc tā teici?”

Jūsu Egineto.lv!