Izvēlne Aizvērt

Meditācija: Domāšanas apokalipse

Mūsdienās ticīgam būt vieglāk, nekā – neticīgam.
Arī tādēļ, ka daļa no kristīgajā mācībā teiktā apstiprināta zinātniski, ar katrai zinātnei raksturīgiem izteiksmes līdzekļiem.
Par to var pārliecināties, kam vēlme saprast.

Bībele runā par cilvēka “miesas prātu” un – ka tas neizprot garu.

Kad Jēzus Saviem mācekļiem stāstīja, ka Viņu, bezgrēcīgu, sagaida krusta nāve par cilvēces grēkiem, apustulis Pēteris, ko Jēzus pats bija izredzējis, centās iejaukties Dieva plānā, “miesas prāta” vadīts.

“Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā,
Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”

Jēzu, kāpēc tā atbildēji?

Dieva Dēls savu izvēli jau bija izdarījis. Krusta nāve iznīcināja vien Viņa miesu, ne dvēseli un Garu. Kā Dievs bija paredzējis. Turpretī, ja virsroku cilvēkā gūst “miesas prāts”, tas, kā Sv. Rakstos lasām, cenšas apkarot garu, garīgumu, garīgu rosību, Gara darbus, tirdīt darītājus, – jo nesaprot un tādēļ jūtas apdraudēts.

Bet pasniegt, kā redzams Pētera piemērā, to var ļoti cēli. Lai Dievs (Mīlestība) pasargā… “Miesas prāta” izpratne par mīlestību no Mīlestības būtības var atšķirties pat diametrāli pretēji. “Atkāpies no Manis, sātan…” Ne jau apvainojums Pēterim. Trieciens pašiznīcinošai domāšanai.

Trīsvienīgais Dievs Savu Mīlestību, vispārākajā pakāpē, uz cilvēci, uz ikvienu no mums apliecināja, atdodot par cilvēku grēkiem visdārgāko – Savu Dēlu. Ne Viņu, ne Dievu Tēvu tas rezultātā, pēc Jēzus augšāmcelšanās, būtiski neietekmēja, jo Viņš atkal bija sveiks un vesels. “Miesas prātam” neaptverami, visa Radītājam – pašsaprotami.

Bet cilvēcei, kā tādai, gan tas tolaik nozīmēja ļoti daudz, kā arī tagad. Bija sasniegta galējā robeža – Krustā piesists pats Dievs. Nepieciešamais ļaunums, lai pasaule atjēgtos, apstātos no neprāta (“miesas prāta” vadības – citiem vārdiem) un sāktos Dieva radītas cilvēces cienīgas pārmaiņas. Brīdī, kad izcilākais Cilvēkresurss, Jēzus personā, tika iznīcināts. Ja tas nebūtu noticis, nebūtu mūs. 

Nav noslēpums – lai patēriņa (resursu izsmelšanas, t.sk., nākotnes) kultūra globāli mainītos uz misijas apziņas un piepildīšanas kultūru – jāmainās domāšanai, attieksmei. “Atkāpies no Manis, sātan…,” – patēriņa u.c. sadzīves līmeņa domāšanas, uz to vai citu pusi, centieniem dominēt.

Un atkāpjas. Ja savā tuksnesī… preventīvi esam sākuši ar sevi – noraidījuši velna (ļauna spēka) izaicinošo kārdināšanu kā Jēzus noraidīja.
“Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”

Protams, ne mazākajā mērā tas nenozīmē citu galējību, ka mums par savu un tuvāko cilvēku praktisko nodrošinājumu nebūtu jāgādā. BET Dieva saprāta vadībā.

“Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst.
Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jēzus, bibele.lv)

Jēzus Sakramenti, mācība un lūgšana – attīsta to smadzeņu daļu, ar kuru atzīstam, ka viss, pilnīgi viss šajā pasaulē pieder tās Radītājam, arī noteicošais viedoklis, ko neuztiepj Viņš, ne mēs. Atzīstam un paklausām Jēzum (ļaujamies attīstībai). Ne ārējas dievbijības dēļ, ne Dievam lai izpatiktu, bet – saglabātu dzīvu saikni, dzīvas attiecības ar Viņu, kas radīja pasauli, cilvēci, visu. 

Te, protams, nevajag pārsteigties, it kā garīga, uz dzīvības kultūru vērsta, izaugsme attiektos tikai uz statistiskajiem kristiešiem. Tas tik pat Dieva ziņā. Jo vai gan par pārmaiņu nepieciešamību spēj pārliecināt tikai Rainis. 🙂

Tā, Jēzu, Tavu vēstījumu es saprotu šobrīd.

Ingas Auderes meditācija no cikla: “Jēzu, kāpēc tā teici?”