Modris Zihmanis
01.12.1927. – 03.08.2021.
Dzimis Tērvetes pagasta „Lāčplēšos” 1927. gada 1. decembrī.
Attiecības ar Dievu sākās ļoti agri, gada vecumā kristīts Tērvetes luterāņu baznīcā, kur kopā ar vecomāti vēlāk regulāri apmeklējis dievkalpojumus. Bija latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, dzejnieks un rakstnieks. Liepājā no 1964. gada. Latviešu literatūrā ienāca vēlu, 62 gadu vecumā. Konspiratīvo literāro darbību ar pseidonīmu Zelmenis dzejnieks sāka jau ieslodzījuma laikā kopš 1950. gada. Pirmās legālās publikācijas dzimtenē parādījās 1989. gadā avīzē “Liepājas Vārds”. Līdz šim Rīgas, Liepājas un trimdas tautiešu presē publicēts ap 180 viņa eseju, daudz dzejoļu, vairāki stāsti un tēlojumi, tulkojumi krievu un lietuviešu valodā, notikuši radioraidījumi un raidlugas. Publikācijas kopkrājumos “Atmiņu lauskas”, “Uz ežiņas galvu liku”, “Es sapni par dzimteni pagalvī likšu”, bet “Via Dolorosas” teksts tapa A. Engelmaņa komponētajai oratorijai, kas veltīta Latvijas valsts 80. jubilejai. Bija Liepājas literātu un radoši mūziķu kluba “Helikons” biedrs un žurnāla redaktors, kristīgās dzejas Liepājas dievnamos “Baltā stunda” pasākumu dalībnieks un trīs dzejas almanahu, “Dievs, gribu Tev skanēt…”, “Kāp Mīlestība kalnā” un “Kristus Gaismas mirdzumā” redaktors.
Par nopelniem valsts labā M. Zihmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, ieceļot viņu Triju Zvaigžņu Ordeņa Virsnieka pakāpē, Viestura ordeņa V šķiras apbalvojumu, saņēmis Valsts Aizsardzības fonda Goda zīmi “Lāčplēsis”, Latvijas Republikas aizsardzības ministra apbalvojumu “Atzinības Goda Zīme”, medaļu “Zemessardzei 15 gadi” un Barikāžu dalībnieka medaļu.

LIKTEŅDZIESMA
I
Sit mani krustā likten
ar paša nokaltām naglām
tā bērza krustā
kas iz pēdējās birztalas mēzts
no brīvības vārda
saukta ar mutēm daglām
no latviskā tikuma
nav vairs ne miņas ne vēsts
Pār dzimtenes apvāršņiem
rūsa un zibeņi staipās
un nesāta maize
abrās bez spēka rūgst
šai zelta skrīnī
ir laimīgs kas neaptraipās
par nelgu kļūst tas
kuram šā spožuma trūkst
II
Tu stāvi tai gaismā
kas skalojas garām kā upe
un tausties uz krastu
kā sniega akluma sists
arī visdrošākās laipās
ātri var iezīsties trupe
arī gaišs cerību pavards
var negaidot dzist
Ar kara kruķi
tēvi vēl mūžu stutē
kad atraitņu asaru lāmas
izslieties liedz
pūš vēji no Karalaučiem
un runā ar krīvu mutēm
un kāvi no Šmita kalna
brīdina: neiemiedz