Menu Close

starp sārņiem slāņiem blāķiem gūzmām
kā putna spalvas zīmējums

caur pūļiem pāļiem tirgus drūzmām
lauž ceļu neskarts skanējums

caur ziediem biediem plūdiem plūsmām
kā siena laika noreibums

caur svētkiem svētdienām caur jūsmām
tāds augsts virsskaņas dziedājums

uz to kā taurenis uz liesmu
no sevis paša cilvēks bēg

lai pabarotu savu dziesmu
un kas par to ka jāsadeg

Tautas lūgšana

no dziļumiem caur slīpu lietu redzot
es Tevi saucu drebošs pats kā lapa

lai Tava žēlastība dziedinot un sedzot
lai Tava žēlastība pieceļ mūs no kapa

pret sirdi sirds puskrēslā pirkstu smailes
uz ceļiem tauta pierēm zemi skarot

mūs nospiež vaina vājiem dara bailes
un spēka nav ne padoties ne karot

cik ilgi Kungs? jel izstiep Savu roku
kā toreiz tautu pāri jūrai nesošs

es līdz ar visiem savus ceļus loku
uz To caur kuru viss ir tapis esošs

* * *

slīd viegli spalva izgaist nogurums
kāds pieskāries ir pierei viegli viegli

kā sniedziņš izgaist baisais attālums
šķiet nāves nav to uzvar bērna smiekli

no pirkstiem siltums lapā iestrāvo
un tālāk svētlaimīgs kaut arī nezinošs

tu atkal mīli Vienīgo
kas nāk kā tuvums vainu atceļošs

/Raivo Bitenieks/

Autora dzeja publicēta arī “Helikons” žurnālā, kristīgās dzejaalmanahos un krājumā “120 nozīmības”.