Aija Bumbiere – no 1953. g. latviešu valodas un literatūras skolotāja (pensionēta); Ventspils literātu kluba “Autogrāfs” dibinātāja; Kurzemes Dzejas dienas pamatlicēja 1999. g.; daudzu pazīta un mīlēta. Pazīta pēc sirds kvalitātes… tās siltuma un dāsnuma. Aicinu viņu uz sarunu. Ļoti drīz saņemu laipnu atbildi, nesaukt viņu par kundzi, – “Esmu Aija.”
Cienītā Aija, vai atceraties dzejas pieskārienu dvēselei? Kad dzeja jums kļuva svarīga?
No bērnības, vides, kurā uzaugu. Mans tētis bija teātra aktieris. Mājās bieži notika dzejas vakari ar aktieru piedalīšanos. Tētim patika nopietna dzeja. Arī bez humora neiztika.
Kādi pēc jūsu domām ir – dzejas mērķis, autora misija, lasītāja loma?
Nezinu. Gan dzeja, gan autori, gan lasītāji ir dažādi. Domāju, ka īsts rakstnieks, dzejnieks rakstīs pat tad, ja viņam būtu jādzīvo trūkumā, jābadojas. Katram autoram ir liela laime, ja viņam ir savi lasītāji. Ne visi autori man ir tuvi, bet tie, kuru darbus saprotu un izjūtu. Skolā literatūras stundas centos sagatavot tā, lai katrs audzēknis varētu atrast sev ko tuvu un pieņemamu.
Kādas bija Kurzemes 1. dzejas dienas? Pirmā reize bija grūta?
Bija grūta. Bet man tas patīk. Jo, kas viegli nāk, nav paliekošs. /../
Kas Dzejas dienās mainījies?
Kurzemes dzejas dienas Ventspilī šogad organizēja cilvēki, līdz šim no tām tālu stāvoši. Tika piedāvāta plaša, bagātīga programma. Būtu bijis labi, ja novadniekiem būtu dotas lielākas iespējas tikties ar saviem klausītājiem. Varbūt šo ierosinājumu varētu ņemt vērā nākotnē. /../
“Helikons” vadītāja Ērika Birzkopa vienmēr mīļi atgādina, ka sadarbība ar jums klubam jau ir kopš tā pirmssākumiem. Žurnālā lasāmas jūsu sirsnīgās atsauksmes. Ko jums nozīmē šī sadarbība? Kā tā sākās?
Vispirms iepazinos ar Olafu Gūtmani. Viņš man izstāstīja savu ideju par Kurzemes dzejas dienām, ko daudzi novērtēja, bet nebija, kas uzņemtos darīt. Nolēmu, ka es to varētu. Ar citiem Liepājas literātiem un “Helikons” kluba biedriem iepazinos vēlāk. Aktivitātēs, kas mums ir kopējas, cenšos “Helikonu” atbalstīt, cik spēju. Apsveicami, ka šāds žurnāls tiek izdots. Īpaši apbrīnojama ir Ērikas Birzkopas enerģija un uzņēmība.
Lūdzu, pastāstiet par Ventspils klubu “Autogrāfs”. Kā radās ideja? Vai taisnība, ka kluba darbība pārtraukta? Ja tā, kādēļ?
Ideja to nodibināt man radās laikā, kad vides aizstāvji Ventspilī cīnījās pret dabai kaitīgo ķīmisko piesārņojumu. Tas bija 1988. gadā. Nodomāju – kultūra taču arī ir vides sastāvdaļa. Tam nolūkam radīju klubu “Autogrāfs”, kas darbojās 20 gadus. Darbību klubs beidza ar manu aiziešanu pensijā. Šodien manis iesākto ideju savā veidā turpina Ventspils ārsts Gundars Kuklis klubā “Savieši”.
Paralēli darbam un “Autogrāfam” daudzus gadus kopu savu slimo māsu Intu, kas bija man arī garīgs atbalsts un darīja mani stipru. Kopš māsas vairs nav, saku: “Esmu brīvs cilvēks brīvā Latvijā!” /../
Darboties turpinu, man ir radoši kontakti ar bijušajiem audzēkņiem. Ir liels prieks, ka satiekot daudzi atceras mani un uzrunā: “Skolotāja.”
Kādu redzat mūsu tautas nākotni? Kā cīņu par izdzīvošanu? Vai drīzāk piekrītat, ka viss pašreiz notiekošais ir pozitīvas, tautas izaugsmei labvēlīgas pārmaiņas? Tikai jāpaciešas… ievērojot, ka svarīgāko Dievs mums jau ir devis – gan skaistu, auglīgu zemi kā Ēdenes dārzu, gan gudrus, talantīgus, čaklus, godprātīgus, iejūtīgus ļaudis.
Kā cīņu – nē. Taču nedomāju, ka notiekošais ir tikai pozitīvs. Jo, pirmkārt, jau visā pasaulē notiek lielas pārmaiņas, kuras mēs nespējam ietekmēt. Mūsu nākotne atkarīga no tā, kā paši kopsim savu garīgo mantojumu, kā liksim lietā savu darba tikumu. /../ Uzskatu, ka jānovērtē reālās iespējas un jācenšas darīt to, ko mēs savā valstī varam darīt. /../
Tā kā piederat paaudzei, kura pazīst patiesas grūtības, ko domājat par mūsdienu akcentiem – kāds, pēc jūsu domām, ir izdaudzināto problēmu raksturs? Jūsu skatījumā tās ir tik lielas, kā pašlaik Latvijā tiek uztverts?
Latvijā nemaz tik slikti nav. Pārdzīvojām taču kara gadus un pēckara laiku. /../
Ko vēlēsiet topošajiem un esošajiem literātiem un lasītājiem?
Uz visu spēt paskatīties arī no otras puses!
Egineto vārdā saku mīļu paldies, Aija, par raženo mūža ieguldījumu un – šo sarunu! Lai Dievs jums dod labu veselību un skaisti vadīt arī turpmākās dienas!
Patiesā cieņā un sirsnībā, Inga
2011
/Foto: Daiga Vītola
Intervijas pilna versija – Egineto.lv lasītavā.
“..Vēl joprojām esmu Liepājā Kurzemes Dzejas dienā [2016] piedzīvoto iespaidu varā. Dzejnieka Olafa Gūtmaņa ietekmes varā. Tajā brīdī, kad no ekrāna mūs, klātesošos, uzrunāja viņa it kā rāmā, sirsnības un gaišuma pilnā balss, manī atbalsojās viss, ko, sastopoties ar viņa darbiem gadu gaitā, esmu guvusi, un, šķiet, ka tas nebūt nav maz. Sajutu dzejnieka nemirstību spilgtāk kā jebkad. ..” A. Bumbiere
Kurzemes Dzejas dienu notikumi medijos>