
Jautā Nauris Gekišs
Sakiet, lūdzu, kā Jūs nonācāt līdz lēmumam veidot avīzi? Vai tā bija spontāna ideja, vai ilgi lolots nodoms? Kas Jūs uz to pamudināja?
Miers Jums! Paldies!
Ticības, ne mērķtiecības vadīta. Vispirms bija garīgs pamudinājums. Gaidot iesvētes mācības Liepājas Lutera ev. lut. draudzē, lasīju tās izdevumu “Krusta Gaismā,” kas iepatikās kā radošs, ne fanātisks (tā sākotnēji kļūdījos par reliģijas būtību). Domāju, kāpēc neizdod nākošo. Drīz vien redkolēģijā bija iespēja piedalīties (2004.-2008.) arī man. Sekoja vairāki citi radoši piedāvājumi. Katrs – īpašs>
“Egineto.lv “ dzejas avīze “izauga” no mājaslapas ar tādu nosaukumu(2009.-2011., 2012.-2015., 2019. XI – atjaunoja Jānis Morāns, https://pilots.lv) .
Autors, kam lūdzu ierīkot nelielu blogu mūsu publikācijām, pieteicās veidot dzejas lapu (2000.-2011.), motivējot tā, ka dzejai nevar pārāk “piekasīties”.
Nekas briesmīgs. “Piekasīšanās” pozitīvais aspekts – varam noskaidrot, cik tā pamatota, kuras jomas speciālistu atbildībā.
“Egineto.lv “ avīze ir mana “uzdrīkstēšanās”. Mājaslapa – “uz rokas”.
Ar ko jaunā avīze atšķirsies no citām? Kā Jūs plānojat veidot avīzes saturu un kādai auditorijai tā galvenokārt būs paredzēta? Kādi būs jaunās avīzes mērķi un uzdevumi, kurus Jūs tai gribētu izvirzīt?
Vispirms, saturiski. Pārāk strikti neplānojam. Salikums un noformējums veidojas maketēšanas procesā no autoru iesniegtajiem darbiem, to tematikas un mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem, idejām, tehniskām u.c. iespējām. Rubriku koncepcija uz šo brīdi gan ieguvusi noteiktas aprises.
Ar “Egineto.lv” avīzes praktisko mērķi un uzdevumiem saprotam – dokumentēt radošas sadarbības rezultātus, tos saglabājot. Lai sadarbība notiktu koordinēti, 2013. gada 5. jūnijā nodibinājām biedrību “Kristīga Atbalsta Apvienība”.
Ceram arī uz radošu izaugsmi, ko nodrošina Dievs.
Vai Jūs plānojat izdot avīzi par saviem personīgajiem līdzekļiem, vai gaidāt kādu palīdzību no ziedotājiem, valsts vai pašvaldības?
Kuram gan nepatīk radoša neatkarība, cik vien tā mūsdienās iespējama! (Smaida.)
Jau “Krusta Gaismā” ne santīmu netērēju uz draudzes rēķina. Iemaņas vēl tikai apguvu, bet lasītāji draudzei ziedoja ar uzviju.
“Egineto.lv” projekts arī paredz ziedojumus. No darbu u.c. labumu un atbalsta ziedotājiem, kā arī no cilvēkiem ar zemu iztikas līmeni – finanšu līdzekļus nepieņemam. Pavisam neesam pret atbalsu no citām institūcijām. Lietas labā.
Šī gada izdevums Nr. 1 (10) 2021 finansēts par līdzekļiem, ko no Liepājas Diakonijas centra (LDC) saņemam par projekta “SEMPRE Accelerators” ziņu publicēšanu vietnē kalpot.lv.
2019. gadā piedaloties “SEMPRE” spēcināšanas programmas “Action Learning” (mācīšanās darbībā) seminārā, ko vadīja lektore Anete Nīlsena (Anette Nielsen) no Dānijas augstskolas Esbjergas UC Syd., uzzināju, ka līdz šim esam darbojušies līdzīgā virzienā. Pateicoties visām LDC apmācībām, ieskaitot kristīgo antropoloģiju. Bija svētīgi apmainīties pieredzēm.
Piemēram, par brīnišķīgu četru gadu sadarbību ar “Baltās Stundas” dzejnieci Rasmu Jonasi, kuras vairākiem dzejas krājumiem (3 – pieaugušajiem un 7 – bērniem) esmu bijusi redaktore. No iesācējas darbiem līdz plašāk pieprasītiem. Kad mani aicināja lasīt dzeju Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē – lielā, bērniem ar invaliditāti veltītā, pasākumā, atteicos par labu viņai, domājot, cik tad ilgi krietnai, sirmai māmulītei būs iespēja tikties ar auditoriju. Tāds prieks, ka autori pēc tam aicināja gan bērnudārzi, gan sākumskolas, gan viņas dzejas pieaugušajiem cienītāji.




Mākslinieki: Uldis Baltutis, Ilze Elizabete Rasa, Vilnis Bulavs u.c.
Ieinteresētu vēstuli atsūtīja LNB, un LCZB iegādājās papildus eksemplārus no katra izdevuma. Nezinātājiem viņas 1. grupas redzes invaliditāte nebija pamanāma. R. Jonase dzeju mums iesniedza vienmēr glītā rokrakstā. Sagaidīja savu pēdējo dzejas grāmatiņu bērniem “Mikipeles piedzīvojumi” un aizgāja mūžībā.
Ne tikai ar šīs sadarbības pieredzi, bet – Mateja ev. 6:2.
Vai jebkurš dzeju rakstošais varēs iesniegt redakcijai savus darbus publicitātes nolūkā? Vai varēs iesniegt arī citos veidos, ne tikai dzejā rakstītus literāros sacerējumus? Vai autori par to saņems atlīdzību? Kādi būs redakcijas izvirzītie kritēriji, lai iesniegtos sacerējumus publicētu vai noraidītu?
Ļoti labi jautājumi!
Nav noslēpums – ja sadarbību iniciē Dievs, viss notiek atbilstoši Viņa iecerēm.
Darbus, idejas, jautājumus interesenti var iesniegt te> (Arī privātus sludinājumus publicēšanai un cita veida atbalsta pieteikumus, ne avīzei paredzētus.)
Kas attiecas uz darbu saturu, mūsu kritēriji sev pašiem: katru domu – idejas līmenī vai pieskicētu – publicēt tad, ja rasts biblisks pamatojums.
No citiem to neprasām. Pietiek ar tradicionālo ētiku, kas nevienam nav sveša. Lieki piebilst, ka neatbalstāmās aktivitātes ir: atklāts vai slēpts nelabvēlīgs, ar likumiem ierobežots, saturs attiecībā uz citu personu privātumu; neslavas celšanu citiem; ticības, viedokļa un vārda brīvību; viltus ziņām; neatļautu psiholoģisku ietekmi u.tml.
Par darbu formātu un apjomu vienojamies atsevišķi. Vispārējā gadījumā – ziedojuma apjoms.
Ja darbiem vēlams redaktora vai korektora atbalsts, sniedzam to konfidenciāli.
Lai gan dalība pie mums ir brīvprātīga, būs prieks, ja varēsim nodrošināt atlīdzības autoriem vai ziedojumus viņu draudzēm u.c. NVO. Ar teikto nevēlos kādu aizvainot. Dalībnieki vienmēr ir ļoti atsaucīgi, nesavtīgi. Sirsnīgs paldies!
Ar ko Jūs ikdienā nodarbojaties? Kāda ir Jūsu profesija vai izglītība? Cik lielā mērā tā ir saistīta ar dzeju?
Nodarbošanos pietiek. Par tām esmu runājusi intervijās iepriekš gan egineto.lv, gan “Kurzemes Vārdam” un citiem medijiem. Ar dzeju saistīta mana darba pieredze 16 gadus, arī kā vairāku dzejas krājumu redaktorei.
Ekonomista izglītība RTU uzņēmējdarbības vadības specialitātē absolventiem sniedz diezgan plašas iespējas apgūt pieredzi dažādās jomās.
Diakoniska ekonomika (ticība darbībā), kas man sirdij tuvāka, no tirgus ekonomikas atšķiras ar to, ka ir bezpeļņas. Biedrības, kā zināms, tāpat tiek reģistrētas Uzņēmumu Reģistrā, sagatavo finanšu pārskatus, vadās pēc atbilstošiem likumiem. Ne reliģisko organizāciju.
LDC diakonijas darbinieku apmācībās aizstāvēju darbu par dzejas tēmu. Daudz ieguvu arī, izstrādājot ieskatu kristīgajā dzejā.
Projekta ‘Radošajā darbnīcā’ pieredzē dalās dzejas lietpratēji, kuru viedokli publicējam ‘Egineto lasītavā‘ un turpmāk arī avīzē.
Kādēļ Jūs interesē dzeja, ko Jūs tajā sev gūstat, vai uzskatāt, ka dzejai mūsdienās ir arī kādi augstāki uzdevumi par laika kavēkli? Kādi Jūsuprāt, tie būtu?
Dzeja, t. sk., atziņas, man ir kā gnozeoloģisks notikums, kopš sāku to rakstīt (2004.). Domājot par dzejas veidu, kas pēc klasiskās definīcijas ‘rodas’, ar tā augstāko mērķi saprotu – pateikties Dievam un kalpot tuvākajam.
“ [..]Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1. Mozus 2:7, bibele.lv)
Dzeju uztveru kā dvēseles darbu, kā dzīvu liecību par Dieva klātbūtni, par Viņa Elpu jeb Garu. Pārbaudījumu laikā ļoti svarīgi, bet vienmēr.
Savus darbus šādi apgalvojuma izteiksmē nepasniedzu. Ticības izteiksmē, uzmanīgi, lai dzeja vai vēl kas nekļūst par elku. Citus ētiskus veidus rediģēt varu, pati nepraktizēju.
Dažus dzejoļus esmu sarakstījusi arī krievu valodā. Patīk atdzejot no vācu un krievu valodām, t.sk., ievērojamā Liepājas krievu literāta, “Kurzemes Vārds” ilggadēja žurnālista Kirila Bobrova, ar viņa atļauju.
Kādas vēl ir Jūsu intereses un vaļasprieki, neskaitot dzeju?
Šobrīd – izdevumu salikums.
Interešu loks vienmēr bijis diezgan plašs. Par ikdienas, sadzīves tēmām sabiedrībā neesmu pārāk runīga. Interesantāk – dzīvot, darīt. Kad man kāds vēlas uzticēt savas dzīves notikumus, uzklausu.
Darbos un publikācijās līdz ar to neatspoguļoju ne personīgus, ne citu konkrētu cilvēku privātus notikumus u.tml. Nekādu duālu vēstījumu ar laicīgu gultni, ne identificēšanās ar tēliem, personām. Nekādas šarādes.
Rakstnieks Rimants Ziedonis arī intervijā par to, ja viņa darbos citi saredz sevi, sacījis, ka ar lasītājiem neidentificējas.
Pārpersonīgs radošums (gan kristīgi, gan zinātniski pamatots) man piemērotāks. Par ticību, dzīvi kā tādu, sabiedrības pārbaudījumiem un diakoniskiem to risinājumu veidiem, – ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem. Vietniekvārds “es” tad arī – ar pārpersonīgu nozīmi.
Pēc vēlmes, to var apgūt. Man tāda radās “Krusta Gaismā” jau sākumā. Kopš vidusskolas interesējos arī par žurnālistiku. Lutera draudzes avīzē man atļāva brīvi rīkoties, lai tikai izdevums būtu. Nopriecājos – varēšu pateikt visu, kas uz sirds – par izveicīgiem “biznesmeņiem” tolaik valdībā, “īsto” attieksmi draudzē utt., bet ļoti drīz apdomāju – vai to Dievs no manis sagaida. Varbūt Viņš tomēr sagaida, lai “pasauli mainīt” sāku ar sevi.
* * *
es uzcelšu
Tam Kungam altāri
no otram
nemestiem akmeņiem
un dalīšu svētības mielastu
ar bēdīgiem, bāriem
un skrandaiņiem
/../
ja akmens
man netīši izslīdēs
un brāli vai māsu
ievainot spēs
es palikšu
lūgšanu altārī
līdz Dievs
mūsu rētas
sadziedēs
/I. Audere/
Vispārīgi der zināt, ka pārpersonīgs un personīgs – ir pilnīgi dažādi radošuma veidi. Uz pārpersonīgiem darbiem to personīga izpratne neattiecas. (Kā tas, ka saulainā laikā mūsu acis redz debesis zilā krāsā, saulrietā – sārti oranžā utt., attiecas uz redzi, nevis uz konkrētajām dabas parādībām.) Tie nav arī kritika vai pamācības lasītājiem – kad tām līdzinās.
Ja pārpersonīgs radošums nav apgūts, no personīgā veida to var neatšķirt. Paradigma.
Radoši komunicējot, cenšos neuzsvērt (nedz slēpt), ka esmu biedrības pārstāve, – lai sadraudzība nekļūst formāla. Lai neradītu sajūtu, ka no visiem tikai kaut ko sagaidām. Diakoniskiem mērķiem tas neatbilst. Citu radošos veikumus uztveru ne ar redaktores vai publicētājas aci, bet ar interesi un prieku par labiem centieniem, gara bagātību, iedvesmas avotiem.
Ko Jūs novēlētu jaunās avīzes lasītājiem un autoriem, kuri gribētu pie Jums publicēt savus sacerējumus?
Dieva svētību vēlu mums visiem!
Inga Audere, 10.03.2021.