Sigita Sīle intervijā – tieši Tev!

“..man, manā dzīvē, ir tā, ka es katru mirkli kā spīdošu dimantu saskatu, un es to domās pulēju, jo apzinos, ka dzīve ir tikai viena, apzinos, ka enerģiju man jātērē tikai labajam un tikai skaistajam, kas savukārt – dubultojas, pat trīskāršojas – sajūsminošā vizmā, tieši tāpēc, ka tā ir labā enerģija, kura nodota tālāk, lai pasaule skaistāka top!..” Sigita Sīle

Sveika, Sigita! Paldies, ka piekriti atbildes intervijai!

S.S. Sveika, Inga.

Dzejā raksti:

“Bez mīļuma jau nevar,
Bez sirsnības – arī nē,
Tās visus vieno un stiprina,
Tās dod spēku – cilvēkmīlestību vairot
dvēselē…”
S. Sīle

Kam pateicoties Tevī ir tik daudz mīļuma, kuru tu ikdienā izstaro un dāvā citiem?

S.S. Varu pateikt vienā vārdā – pateicoties VisAugstākajam! Amen! Bet, kā jau empātiskam cilvēkam, ar filozofa Garu, šiem vārdiem vēl seko arī paskaidrojums – jo zinu, ka tā ir apzināšanās: mīlestība vairo mīlestību, prieks vairo prieku, sajūsma vairo sajūsmu. Bet no otras puses, es pati sevī esmu pateicīga tam visam, kas norisinās manā dzīvē, jo tās mācībstundas, kuras dzīve dāsni dāvā, tajās pieaug mans Gara spēks – būt sapratnes pilnai, kā dzīvot skaisti Dieva dāvātā pasaulē tādā, kāda tā ir. Dzīves mācībstundas sākas ar piedzimšanas mirkli un arī manī esošā pateicība dzīvei sākas, cik vien sevi atceros, no 3, 4 gadu vecumiņa. Tad apzinājos sevi, ka esmu Dabas bērniņš, kas samīļo bitītes, nebaidoties, ka tās var iedzelt, kas paņem rokās ežuka bērniņu un aiznes uz birztaliņu, kurā, pēc manām, mazā bērna intuitīvajām, domām, jābūt ežu saimītei, tātad – tieši tur arī ezītis būs drošībā, kā arī – barojot savus baltos un pelēkbrūnos trusīšus, kuru mums bija ļoti daudz, vai bezgala mīļie mirkļi, kuros es, maza, ietraušoties klēpī vecopītim, kurš man stabulīti izgriež no koka, … ak, es tā varu turpināt bezgala! Tās ir manas mācībstundas – mana bērnība, manis lološana no vecāku un vecvecāku puses, par kuru esmu bezgalīgi pateicīga mīļumā viņiem vienmēr. Vēl esmu pateicīga arī saviem skolotājiem, kuri manu mācību procesu ievirzījuši literatūras gultnē, ļaujot man pašai atklāt sevī esošo talantu – radošā valodā – sazināties ar Mūzu. Pateicība arī manai personīgai dzīves skolai, kura mācījusi grūtības pārvarēt ar pacietīgu mērķtiecību – dzīvot pozitīvās emocijās, izslēdzot kā gaismas slēdzi – pilnīgi visu negatīvo! Tas ir – sekot savai vēlmei – just skaisto, darīt skaisto, radīt skaisto un atrādīt skaisto arī citiem. Tieši dzīves skola ir spēcinājusi mani un attīstījusi manu gribu – kļūt tādai, kāda esmu šobrīd! Šobrīd lai skan visai manai pagātnei – mīļš palDies!

DomAtziņa: “Bez tā, kas noticis vakardienā, es nebūtu ES – šodienā.” S. Sīle.

Vēl no Tevis teiktā: “Vien lielums no mums atkarīgs…”. Kas, Tavā skatījumā, cilvēka būtību dara lielu? Kas ceļ Tavu dvēseli?

S.S. Iespējams tas, ka mana būtība nešķiro cilvēkus mums pieņemtajās kategorijās, stilos, piemēram, cik skolu diplomi saņemti, cik paziņas augstākos rangos…, tas man ir mazsvarīgi. Bet man ir svarīgi, lai cilvēks būtu/ir cilvēks, ar cilvēcīgu attieksmi un uzvedību, kā vārdos, tā darbos. Tāpēc lielums, tāds, kādu es to minu savos Gara darbos – vairāk vai mazāk, ir kas – netaustāms, bet sajūtams kā dvēseles starojums, kā ticība tam, ka mūs (cilvēkus, cilvēci!) ir radījis kas – liels, daiļš, mīļš, bet tajā pat laikā – varens. Ne velti ir teiciens: “Esi Dievbijīgs!” Šiem vārdiem ir dziļa jēga. Un tāpēc es uzskatu, ka tādam – dievbijīgam – cilvēkam arī ir jābūt, lai pasaulē ir labi dzīvot, kā pašam, tā visiem citiem. Liels vai mazs, bet Dieva priekšā cilvēkam ir vienkārši jābūt – pateicības pārpilnam. Tādam, kas saprot, ka ir kas Augstāks, kas dāvājis dāvanu – dzīvības dzirksti un šo vietu uz Zemes, kur dzīvot, kā dāvanu. Tādēļ arī es lietoju šo teicienu – lielums no mums pašiem atkarīgs… Pateicos VisAugstākajam, jo esmu to – ne vien sapratusi, bet arī izpratusi!

Vēl par lielumu, kāds tas manā uztverē ir, tā ir – bezierunu pieņemšana, ka mīlestība ir viss, un viss ir mīlestība. (Lūdzu nejaukt ar div’cilvēku mīlestību – manis teikto vai rakstīto manos Gara darbos!) Jo! Ir tā, ka dzīvē jau jā, cilvēks izbauda mīlestības dažādās pakāpes, bet – agrāk, vai vēlāk, viņš nonāk pie sapratnes, ka viss, ko vien skaisto redzam, labo dzirdam, labo darām, sirsnīgo jūtam, tas ir VisAugstākā dāvinājums – mīlestībā nesavtīgā. Un taču labu darot – pašam sevī ir kolosāla sajūta, vai ne tā?! Tā šo vārdu – lielums – tveru es, un tā es to nesu vārdos tiem, kas vien lasa manus Gara darbus.

Es ļoti reti rakstu dzeju par div’cilvēku mīlestību, bet to, ko es rakstu un dāvinu lasītājam, kā zināms mēs katrs uztveram tā, kā iekšēji jūtamies, un kā tas rezonē ar mums pašiem, mūsu sapratnē.

Uz otro jautājumu – kas ceļ manu dvēseli, es atbildēšu īsi. Tā ir mīlestība un sajūsma par dzīvi uz Zemes. Man ir tam iemesls, kādēļ es tā saku, bet tuvāk es nevēlos neko paskaidrot, jo…Dzīvi mīlu! Pasauli mīlu! Visu, ko vien Dievs radījis un uzdāvinājis man piedzimšanas brīdī – es mīlu! Dziļi! Ar bijību! Ar mīlestību cilvēcisku!

Vai Tu piederi kristīgai draudzei?

S.S. Nē, nepiederu, bet, cik vien sevi atceros, esmu bieža viešņa bijusi – Rīgā, Pareizticīgo baznīcā. Arī Saldū – Katoļu baznīcā, kurā ieklausījos Priesterī A. Mediņā (2007.gads.), un arī tagad – dzīvodama ārzemēs – es itin bieži klausos A. Mediņa iepriekšējo gadu ierakstus. Tā sanācis, ka savu mācītāju kādos dzīves īpašos mirkļos esmu pati atradusi, bet lūgsnas ir manī pašā, un Laiku tām es veltu daudz.

Par šo tēmu manī ir neskaitāmi pieredzes stāsti, bet es nevēlēšos (vēl!) skaļi kādu vārdiņu paust! Iespējams vien tāpēc, ka, ar sevī esošu, dziļu pietāti pret VisAugstāko, tā es šobrīd jūtu, ka tā ir labāk.

Ko Tev nozīmē – dzeja, rakstīt dzeju?

S.S. Man gan jāsaka, ka es rakstu dzejoļus, DomAtziņas, Spēka vārdus, Vēlējuma dzeju un Dabas apdzejojumus. Man, laiks, kad es rakstu dzejoli, tas ir vienā vārdā definējams – saplūst! Tas ir – saplūst ar ko lielu, nezināmu, noslēpumainu, uzticamu, un – ļoti, ļoti mīļu! Ja par mani, kā radošo, tad – jā, esmu pateicīga manai Mūzai, kura man ir, jo es zinu to sajūtu, kā ir pazaudēt Mūzu. Un tad, kad viņa paziņo par savu klātbūtni, tā ir dievišķīga sajūta!

Tāpēc es esmu šīs DomAtziņas paudēja, kurā teikts tā – “Radošajam talantam, kas dots – nav mācībvielas starp cilvēkiem! Vienīgā skolotāja šim talantam ir MŪZA.” S.Sīle

Paturpināšu, ko tieši es sevī jūtu, kāda struktūra ir tam, ko tikko izlasījām mēs DomAtziņā, un kā to jāsaprot pēc manas sapratnes. /Špikeris!/

“Mūza ir tā, kura skubina: “Raksti, es diktēšu, Tu tikai raksti!” Mūza ir tā, kura iedvesmu nes – rakstīt, jo (man) viņa, kā skolotāja – diktē vārdus, kuri ir jāpieraksta, jo tie pavisam noteikti – noderēs! To es zinu. Man vispār ir tā, ka piepildās manis rakstītais vai teiktais, tādēļ es vēl jo vairāk – ar lielu pietāti attiecos pret to, ko Mūza man diktē… Tāpēc es zinu, ka diktētais noderēs – ja ne sev, tad – draugam, radam, cilvēkam, cilvēcei, lasītājam, kurš lasa uzrakstīto! Un tieši tāpēc, ka es – dzeju un Mūzu – tā jūtu, tieši tāpēc es paskaidrošu tuvāk, kā tas ir manuprāt. Manuprāt, ir vienalga, – cik un ko – cilvēks ir skolojies vai neskolojies, manī ir pārliecība, ka dzeja, rīmes, dzejoļi – tā ir sava veida saruna ar sevi, iekšējo! Pārējais viss, kā to pasniegt citam cilvēkam, lasītājam, es domāju, ka tas ir atkarīgs no paša autora domāšanas, loģikas, neloģikas, pozitīvuma, negatīvuma, pat – egoisma, vai neegoisma, utt… Personīgi man tas, ko es ierakstu dzejolī, tveras kā – padoms, viedoklis, plāns, atbilde, spēcinājums, mierinājums, atspoguļojums šī brīža situācijai. Un es burtiski sevī jūtu, ka viss manis minētais, tas nāk no augstākām sfērām. No VisAugstākā. Vēlreiz atgādinu, ka es to tā jūtu, un es sevī tam ticu, ka tā tas ir. Tās ir tās augstākās sfēras, kurām pavisam noteikti – nekad netikt klāt cilvēkam savādāk, kā vien caur radošo valodu, kas būtībā arī ir – saruna ar Mūzu. Tāpēc, manuprāt, to, ko diktē Mūza, to vienkārši vajadzētu pacensties pierakstīt, piemēram, lai pārlasītu vēlāk, jo, iespējams, ka tam, ko raksti, ir Laika nobīde, un izprast teikto dots nedaudz vēlāk. Vai arī, lai zinātu, kā rīkoties, kā plānot savu ik dienu, savu nākotni, vai arī, lai brīnišķīgu tvertu šīs dienas, esošā mirkļa patiesumu, skaistumu, brīnišķību un tā tālāk. Ar mani ir tā, ka es necenšos labot savus darbus, uzticoties intuīcijai, un tāpēc, kādi tie ir, tādi tie iet tautā. Man pašai ir svarīgas tās sajūtas, kuras es jūtu, ka tās plūst no tā rakstītā, ko lasu es. Esmu pati arī dzejas cienītāja, dzejas lasītāja, daiļrades fane, jau no skolas laikiem, un, es esmu arī tā jūtīgā, kura sajutīs, vai dzejolis ir labots, pārlabots, izlabots, aizlabots (mocīts, nemocīts!), vai laists tautās, kāds tas nācis no Mūzas!

DomAtziņa: “Svētīga tā dzeja, kurā Mūzas pieskārienu jūt!” S.Sīle

Kā vērojams Tevis veidotajā dzejas blogā rakstosiemdzejniekiem.lv, Tu dedzīgi interesējies arī par citu dzejnieku un mākslinieku radošumu. Kāpēc Tev tas ir svarīgi? Kā radās doma par bloga izveidi?

S.S. Doma par ko tādu, kas saistīts ar radošā cilvēka personīgo augšupejas stāstu vietni (blogu) manī lolojās ilgu laiku, jo, teikšu godīgi, – man pašai pietrūka informācijas par, piemēram – 18.gs. autoriem, kuru dzejas pavīd internetā, bet nopietnākas informācijas par pašu autoru – izpaliek. Līdztekus domai par blogu, es pati, studējot, apguvu bloga izveidošanas programmas specifiku, tā teikt no 0 līdz bloga gatavībai ieraudzīt lasītāju. Pirmie soļi interneta dzīļu apgūšanā, konkrēti – programmēšanā, bija nedroši, taču es jutu sevī impulsu – iemācīties, zināt, prast, pasniegt skaisti to, ko daru, tas bija tas instinktīvais impulss, kas mieru nelika, kamēr blogu palaidu tautās. Un, vēl arī, kā jau dedzīgai lasītājai, man pilnīgi acīs krita, ka – ne vien tas, kas man tiek piedāvāts kā lasītājai dzejas laukā, bet ir arī radošas darbības pakāpieni, kuri ļauj izprast, piemēram, to, kāpēc autors raksta tieši tādu dzeju, kādu raksta! Man bija sajūta, ka tāds blogs varētu būt interesants arī pašiem autoriem, jo tā tomēr var rasties sadarbības un sadraudzības. Bet, jau trešo gadiņu blogs eksistē, un maz ir to interviju, ļoti maz! Jā! Iespējams, iespējams – mūsu latviešu mentalitātes dēļ, jo ne visi ir tik empātiski, kā es, piemēram, vai kā citādi, daudzi autori – tā kā neuzdrošinās atklāties plašākai auditorijai, respektīvi – nepublicējas un neafišē sevi, savus darbus. Nu, teiksim tā – katra paša izvēle ir tā vai cita, ko darām savās dzīvēs, arī radošajā dzīvē, bet… neaizmirsīsim, ka kautrīgums ir tomēr lieks, ja runa iet par kvalitatīvu un brīnišķīgu dzeju, dziesmu, gleznu! Turpinot par blogu. Arī tas, ka es šim līdzīgu blogu, kurā būtu kāda informācija vairāk par visiem rakstošajiem kopumā (tiem, kuri tagad raksta – 21.gs.) – internetā, googlē, es nemanīju. Jā, ir interviju blogi, bet ne šāda veida, jo es atkārtojos – es nešķiroju cilvēkus, ne pēc tautības, ne apbalvojumiem, ne izglītības pakāpēm, nedz arī kā citādi! Ir jauni laiki un pašiem ir jāatklājas sabiedrībai, ja šis talants – rakstīt, radīt, ir dots! Jo, manuprāt, – tas ir tikai loģiski, ja – mēs sevī paši apzināmies, ka mums ir ko pasaulei teikt! Tas pats arī par gleznām, dziesmām… Tā, ka – jā, tas bija tas impulss, tas noteicošais, kāpēc vēlējos blogu mums visiem, kā lasītājiem, tā autoriem. Par blogu vairāk ir pieejami joprojām ieraksti manā rakstu sadaļā- draugiem.lv, vai arī googlē ierakstot – Sigita Sīle.

Bloga http://rakstosiemdzejniekiemlv.mozello.lv lielais starts! Kāds tas bija?! To es atceros ar smaidu un mīļumu! Zinu, ka radošie lieliski spēj iedvesmot citus cilvēkus, piemēram – būt brīvākiem, mērķtiecīgākiem, izprotošākiem, sirsnīgākiem, atklātākiem, tātad – arī laimīgākiem, pozitīvākiem un dzīvespriecīgākiem. Radošie ir vieni no tiem, kuri paši rāda piemēru – lasītājiem, kā tvert pasauli pozitīvāk, kā ticēt, ka tā ir piepildīta labestīgiem cilvēkiem un ļoti daudz, dažādām iespējām, kuras dod impulsu sasniegt ko vairāk, kā jau ir sasniegts. Pirmajos bloga tapšanas mirkļos, es atceros, ka biju totālā neziņā, piemēram, par to, kā pievienot komentāru sadaļu… Tas nozīmēja to, ka man papildus bija jāiemācās pieslēgt vēl vienu servisu, kurš nodrošinātu komentāru pievienošanas iespējas. Šajā posmā man ļoti palīdzēja mans lielais, gudrais, foršais brālis – A. Jansons, kā arī dzejnieki: Uldis Berķis un Silvija Šterna. Esmu pateicīga šiem dvēseliski jaukajiem Cilvēkiem, kuri saprata mani pusvārdā. Sirsnībā – samīļojums! Samīļojums arī Tev, lasītāj!

Bloga ideja, pati par sevi, ir mana, ļoti cilvēciskā ieinteresētība, cik tad īsti rakstošo ir šajā Laikā, kad dzīvojam mēs?! Tieši tik vienkārši! Tādēļ ar tavu, Inga, atļauju, vēlētos uzrunāt autorus arī šeit, intervijas ierakstā – lūdzu, ja esi radošais, tad es tevi laipni aicinu uz interviju, jo tikai kopā sadarbojoties – blogs, kā zieds plauks, kuplām, dzīvīgām ziedlapām! Paldies jau iepriekš! Un turpinu!

Es ar internetu esmu uz tu no 2006. gada, bet draugiem.lv es esmu no 2007. gada. Jau ilgu laiku tiku vērojusi to, ka autori savus darbus publicē vien interneta vidē, draugu lokā, savu ilggadējo fanu lokā, bet plašāk neviens tos tā īsti nepazīst, un arī googlē tos neatrast, ja vien īpaši nemeklē. Tad nu, lūk, šeit ir tā lieliskā iespēja, šis ir tas blogs, kurā katrs autors var pieteikties intervijai, ja vien vēlas. Es vēlreiz uzsveru, blogā gaidīti pilnīgi visi autori! JO! Tie esam mēs – radošie – daiļliteratūras, kultūras un mūsdienu domu nesēji tālāk – paaudžu paaudzēm!

Manuprāt, mūsdienu stāstos esošā informācija, tātad – šodienas notikumi, iespējams, arī būs ļoti, ļoti interesanti nākamajām paaudzēm. Nav jau noslēpums, ka lasītājam ir patīkami, ja autors pastāsta par saviem sasniegumiem radošā sfērā, iedvesmojot lasītāju arī pašam veidot savu izaugsmi kādā no tām sfērām, kurās viņam ir talants. Kā arī varbūt šī ir tā iespēja – paplašināt fanu loku, jo es ticu, ka lasītājs, izlasot interviju, var tikt ieinteresēts meklēt, atrast – tieši tā autora darbu, kurš rezonējis dvēselē! Tas pats par gleznām, dziesmām, grāmatām un tā tālāk. Kā arī, mēs zinām, ka šajā gadsimtā ļoti daudz – dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji, mūziķi, kuri dzīvo arī ārzemēs un mēs /lasītāji!/ par tiem – maz, nemaz vai pat neko – nezinām… Arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc radās ideja par šādu blogu. Blogs ir atvērts visiem, un es to tā arī vēlos – lai ir! JO! Manī ir sajūsma par to sajūsmu, kura rodas lasītājā! To es dēvēju par dāvinātprieku, kuru – gan saņemot, gan dāvinot, izjūtam sevī, kā pacilājošas emocijas!

DomAtziņa: “Sasniegumi?! Ir jādara viss iespējamais, lai arī dzīves laikā mēs priecātos – gan par otra, gan par saviem sasniegumiem. Lai arī kādi tie būtu, bet tie ir paša cilvēka labie darbi, kurus – dzimta, saime, cilvēce – atcerēsies mūžīgi.” S. Sīle.

Kā radās Tevis izlolotā literārā e-avīze? Sākot no idejas.

S.S. Jā, šis nu gan ir tāds jauks jautājums!!! (Pasmaidu sevī!) Sākums e-avīzes idejai jau tāpat, kā blogam. Principā, pie vainas ir viena mana spontānā doma, kas nelika mierā, kamēr nerealizējās! Tās pamatā – iecere, ka šī būs jauna literārā e-avīze, kura būs – izprintējama un taustāmā veidā lasāma dzejas avīze, pieejama arī tiem cilvēkiem, kuri mīl daiļliteratūru, bet kuri ar datoriem un virtuālo vidi ir uz jūs! Kā arī domājot par tiem lasītājiem, kuri dzīvo, piemēram, provincēs un tur dodas uz bibliotēku bieži, jo nav pieejas datoriem, bet viņi arī vēlas lasīt mūsdienu autoru darbus un vēlas iepazīt autoru arī – ļoti. (Jā, mūsu 21.gs. tomēr joprojām ir arī tādi cilvēki, kuri lasa grāmatas un ikdienā iztiek bez interneta vides pavisam lieliski!) Otrs, ne mazāk svarīgs fakts, ka arī ārzemēs dzīvojošie tautieši vēlas biežāk dzirdēt latviešu valodu un lasīt – latviski – arī! Trešais, visnotaļ noteicošākais faktors, ka, ar e-avīzes palīdzību varam tiekties ko darīt vairāk – viens otra labā, latviešu kultūras un daiļliteratūras labā, tautas labā un dzimtas sakņu stiprināšanas labā. Tā, ka tas atkal, droši vien, bija mans intuitīvais redzējums kā lasītājai, un arī mans entuziasms, apgūt ko jaunu, šeit nospēlēja savu lomu. Es vēlējos radīt to, pēc kā dzeju mīlošs cilvēks alkst ikdienā, kā arī – mana personīgā interese – lasīt latviski, manās kafijpauzēs, mītneszemē, kurā es dzīvoju jau 13 gadus. Es tik ļoti vēlējos, lai pašiem mums, tiem autoriem, kuri nekur citur nepublicējamies, kā vien interneta nekuplajā lokā, tomēr būtu sava e-avīzīte, kuru es pat sākumā nodēvēju kā projektu, lai visi zinātu, ka tas nav tikai mans personīgais ieguldījums jaunizveidotajā, literārajā e-avīzē, bet lai katrs no autoriem justu arī to, ka viss ko darām, ir vien pašu labā, kopēja radošuma labā, un pašu vēlmes rezultātā arī būtu pašu labā un pašu rokās, ja vien …. Ak! (Nopūta!) Labi, turpinām. Sākumā es izveidoju diskusiju savā rakstu sadaļā, par cik man tomēr draugu lokā bija daudz arī dzejnieku un citu radošu talantu īpašnieki, es vēlējos zināt arī viņu domas, kā arī lasītāju domas un just, kāda tad būs atsaucība, ja tāda e-avīze taps… Diskusija bija atvērta 10 dienas, pēc komentāriem es sapratu, ka atsaucība būs. Tas deva impulsu arī paralēli uzrunāt LNB, caur e-mail, un es jutu arī viņu ieinteresētību. Starp citu – sarakstes joprojām ir publiski lasāmas, kā arī sarakstes oriģināli ir saglabāti! Un tā kā es sapratu, ka ļoti daudz cilvēku gaida šo e-avīzi, ka visiem viss skaidrs par to, ka tas ir brīvprātīgs darbs, ka tas, ko publicēsim šajās e-avīzes slejās, būs dāvinājums ikvienam latviski lasošam cilvēkam PASAULĒ, kā dāvana, kā Gara Maize, tad, īsumā sakot, es izdevu pirmo numuriņu, pie kura strādāju ar sajūsmu, entuziasmu 4-5 dienas, lai kopā ar tiem autoriem, kuri pirmie atsaucās aicinājumam publicēties brīvprātīgā projekta radītā e-avīzē, to radītu, publicētu, padarītu lejuplādējamu. Nākamajā mēnesī izdevu arī Nr.2., atsauksmes, prieks, ovācijas, pat! Bet… ar trešo numuru gan radās nesapratne ar vienu no autoriem. Un tieši šī nesapratne vēstīja, ka esmu kļūdījusies – cilvēku attieksmes un uztveres perfektumā… Taču šī kļūda tika operatīvi izlabota nepilnas stundas laikā, jo, paldies Dievam, mani viens autors saprata pusvārdā, par cik es viņu patraucēju nakts laikā, palūdzot, lai atsūta savu stāstu e-avīzei… Autors M. Lapiņš – operatīvi un saprotoši noreaģēja, un lasītājiem tika pozitīvu emociju dāvinošs e-avīzes brīnišķīgais Nr.3. E-avīzē piedalījās tikai tie autori, kuros dziļi sirdī ir dāvinātprieks, neatkarīgi no garastāvokļu maiņām, un kuros ir sapratne par cilvēcisku attieksmi, tajā skaitā – vienam pret otru, neatkarīgi no “plauktiem”, “rangiem” vai bērnības paziņu lokiem un tā tālāk… Jo! Ir tā, ka man godīgums ir pirmajā vietā, tad laipnība, kas ir tā īpašība, kura – vai nu ir cilvēkā vai viņas nav, un kompromiss kā attieksmē, tā vārdos, darbos! Un, paldies Dievam, ka šī situācija bija, jo – tā man iemācīja lūk, ko… Vienalga ticēt, ka pasaule ir labu, saprotošu un cilvēkmīlestības piepildītu Cilvēku pilna! Kas notika tālāk?! Īstenībā es biju izlēmusi neturpināt e-avīzes izdošanu, vai arī turpināt, bet VIENA! Tāpēc notika sekojošais. Tas fakts, ka e-avīzi es pati tiku radījusi, tas fakts, ka nosaukums tika reģistrēts jau pirms pirmā Nr., lai ir drošība internetvidē mums, un par to tika veikta samaksa no mana maka, – es izlēmu to pārvērst par tieši manu dzejas e-avīzi. Un tad, jau nākamais numurs iznāca novēloti, bet jau ar personalizētu nosaukumu – Brīvprātīgā Autora literārā e-avīze, kas katram lasītājam arī paskaidro, ka avīze ir viena autora, manis – avīze. Tā, ka, viennozīmīgi, man ir gandarījums par notikušo, kā arī man ir prieks, ka atsauksmes, kā balti miera balodīši ielido (no visas pasaules tautiešiem!) manā e-pastā, un es sevī zinu, ka tam, kas notika, tam bija jābūt, un labi, ka tas viss bija sākumā, jo manas domas tas tomēr mainīja, bet – es piedodu visiem un visām, kas mani pārprata! Starp citu – literārajai e-avīzei jau nākamajā mēnesī ir svinības – 1 gadiņš! Šajā sakarā vēlos teikt tikai vienu – man, manā dzīvē, ir tā, ka es katru mirkli kā spīdošu dimantu saskatu, un es to domās pulēju, jo apzinos, ka dzīve ir tikai viena, apzinos, ka enerģiju man jātērē tikai labajam un tikai skaistajam, kas savukārt – dubultojas, pat trīskāršojas – sajūsminošā vizmā, tieši tāpēc, ka tā ir labā enerģija, kura nodota tālāk, lai pasaule skaistāka top!

DomAtziņa: “Viens mirklis veido tūkstošiem vēl skaistāku notikumu amplitūdu.” S. Sīle.

Kā jūties, ka Tavus darbus lasa, klausās, novērtē? Ko Tev tas dod?

S.S. Ko tas man dod?! Man ir prieks, ka mani darbi maina dzīves… Man ir prieks, ka manos darbos atrod to, ko sauc par – sirsnību, cilvēcību, dzīves sapratni, mīlestību, dziļo domu, filozofisko domu, iedvesmu. Tas, ko nupat minēju, tas ir īsumā tas, ko es lasu atsūtītajās atsauksmēs man personīgi vai komentāros, kurus es lasu – gan draugiem.lv, gan facebook,com, gan e-pastā, gan zem mūzikas video, jo ir bijusi sadarbība ar pašmāju mūziķiem. Tas gan bijis 2014. gads, kad manus tekstus pamanījuši mūziķi – Ronalds Gailītis un Arnis Simsons, kuri manus tekstus iedziedājuši dziesmās, savās mājas studijās. Tās ir dziesmas, kuras arī man ir mīļas, jo mīļi ir vārdi un mirkļi, kuros doma pierakstījusies dzejolī… Videoizpildījumi ir pieejami youtube.com kanālā. Klausāmies, ja vēlme tos dzirdēt, – tieši tur, lūdzu! Sirsnībā pateicos katram, kurš manus Gara darbus pieņem, samīļo, iemīl kā daļu no manis pašas un kā dāvinājumu, kuru man Mūza dāvā, lai es to dāvinu Tev, lasītāj! Būtībā tas ir: “Mūzas dāvinājums tieši Tev, kas vien mani lasi!” S. Sīle