kā ūdens krūzē krītot saulesstaram
tas neliek virsmai zaudēt rāmumu
tā Dievs ik dzīvē ienākdams
to izgaismo
neko tai neatņemot
kad rīts lej savu gaismu rādot ceļu dienai
ik lieta paliek savā vietā neskarta
vien durvis paveras uz netveramo
uz plašumu
kas pieaugt nemitas
ik vārds
ik vārds ir ainava
kas rēni iegulst vārsmas rindā
un pasaule
no vārdiem vīta lēnām top
ik vārds
tik uzmanīgi tverts un lolots
bet jūtu visums
aizvien paliek neizsmelts
laiks
tik neskaitāmas sniegpārsliņu atnākšanas
šuj kopā debesis ar šīspasaules grīdu
kā mirgojošas baltas gaismas kustībā
no pusnakts lēnības līdz brāzmainajam rītam
tik viegli ietilpinās teikumā
vēl vieglāk ietilpinās vārdā
un klusumā tas gluži šūpulī
kā bērniņš mazs
ik sirdspukstā
kas pieaug
laiks vienmēr aug
kaut maldos liekas zūdošs
kā atspulgs atspulgā
ar bezgalību vienā plaknē
/Valdis Svirskis/
Autora dzeja ievērota un atzīta portālu Draugiem.lv un Egineto.lv lasītāju lokā.