Izvēlne Aizvērt

Brīnumu Dievs

Sen teica teiksmas un skandēja daiņas —
Ai, Dievs, cik likums tavs ražens un cēls!
Nu raugot nolemtos mūžus un maiņas,
Ceļ krūtis vareni brīnums man kvēls:

Kur pāri ārēm slīd ausmā tev pēdas,
Tur saule zeltotu ābolu sviež.
Kur glāsti stiebrus, raug — vārpas jau vēdas,
Kur plūdo elpu, zieds smaržu tur viež.

Kad naktī zvaigznes pār plašumiem margo,
Un ceļus vandot sāk ziemelis skriet —
Tu izej pamestam sērdienim sargos
Un paver stigas, kas ciematos iet.

Gan audzē tikumos augstu un zemu,
Gan ruden līdzini briedumu šo.
Ko sniedz ar gausu, to priecīgi ņemu
Un laimīgs pateicos, Dievs, tev par to!

Un raugot dzīvības mainīgos ceļos,
Kad tava vara uz pilnību veļ,
Līdz tā kā zvaigznes rit dvēseles veļos —
Tavs likums brīnumā krūtis man ceļ!

Burtnieka apvāršņi

Stīgo kokles, vēja māt, lai zan ziemeļapgabals,
Pašķir ceļu, Ausekli, spožs lai staro Rūjas gals!
Ziedos teka sapinas, auzu lauks veļ kuplu veldri,
Rītu vēsta gaigala, dziesmā notrīc krasta meldri.
Smilšu rozā uzkāpjot, priekā skats man strāvo viss:
Mostas Burtnieks, spodracis!
                                  Un pār viņu apvārsnis
Atvizmo kā Dieva nams simtiem spraišļiem,                                                                                   tūkstoš velvēm,
Kad viņš mežus vaļā sedz un no aizezera dzelvēm
Tā kā siekstu zeltainu sauli bangām pāri ceļ.
Stari, šķeļot plašumus, bālās miglas dzelmē veļ,
Spārniem straumē atspīdot, svētot rītu, laižas zosis,
Krastā rasu birdina it kā ziedus mirdzošs osis.
Smuidrās niedrēs trizuļo sērā balsī rūsgans gaurs,
Pāršalc odu dūkoņā glīvju sekstēs grimis maurs.
Klusi viļņi smiltis kuļ.
                               Rāmā straumju vienaldzībā
Slēptā milzu kaislība modīsies reiz palu rībā.
Tālu vēju apšalktam krāstā lielas ilgas dzimst:
Kaut reiz vīrišķībai man, spēkam ziedošam, kas grimst
Posta alkās tā kā tev, būtu bangu spars un drosme,
Ko es mīlu, varenais!
                               Sākās dziļā mīlas rosme,
Kad man māte, vedusi kapos, kur dus radu ģints,
Plecos ceļot, rādīja: “Raugies, ezers viz zem klints —
Pils tam margo dibenā, kas no ūdens klajiem mikliem
Augšup krastos celsies reiz, skanot koklēm, vizot
                                                                        stikliem!”

Rāvas koks

Teic, kāda dīvaina un neprātīga jausma
Tev lika muklājā laist saknes, rāvas koks?
Spīd ūdens visapkārt tik brūni melns kā spoks,
Plēn zvēru izmīts taks kā neredzēta drausma.

Caur miglas mākuļiem neviena rīta ausma
Triekt vizmu nevarēs. Tik dzeltēns mēnesloks
Met starus ēnainus, kas grīšļa zālē plok
Un stumbru noglāsta kā tāla laimes pausma.

— Kas zemē varenā ir cieši ieaudies
Līdz pašiem dziļumiem ar izturīgām skarām,

Tas brīžos trauksmainos, kad vētras sacelsies,
Gūs drošu uzvaru pār visām posta varām.

Kas niknos negaisos ir bieži rūdījies,
Tas zinās vērtību pat blāvam saules staram.

/Vilis Cedriņš/

1914-1946. Autora pirmie dzejoļi, tapuši skolas gados, publicēti žurnālos “Mazās Jaunības Tekas” un “Atpūta”. Pirmais V. Cedriņa dzejoļu krājums „Sidraba jātnieks” (1935) tika apbalvots ar Preses biedrības prēmiju. Sastādījis dzejas antoloģijas “Zemes dziesmas”, “Jūras nemiers”, “Ziemeļu dārzos”. Atdzejoja Gētes darbus. Jaunā dzejnieka talantu izcili novērtēja 30. un 40. gadu literāti, nosaucot viņu par latviski visdziļāko. V. Cedriņa dzeju augstu vērtējis arī prezidents Kārlis Ulmanis.

Autora dzejas profils egineto.lv izveidots, pateicoties viņa mazdēlam Alvilam Cedriņam.

Uz biogrāfiju>